Elpa. ~Prologs~2

http://youtube.com/watch?v=XIJHg1XWR7o




~ ~ ~



Atveru acis un ieklausos. Vēlais rudens vakars ir dīvaini drēgns un kluss. Laternas laiž blāvus gaismas starus uz mitrā bruģakmens. Mani soļi skaļi atbalsojās tukšajā gaisā. Pakrūtē briest dīvaina priekšnojauta, liekot soļot ātrāk. Ceļš man priekšā verās kluss un mierīgs, bet nespēju pazaudēt dīvaino sajūtu, kas kutina krūšukurvi un čukst, ka ir jāskrien. Elpas mutuļi pazūd gaisā. Debesis ir kā melns, slapjš caurums. Uz bruģakmens slīd mitras ēnas. Šķiet, asinis vēnās ir sasalušas, šoļi un elpa nāk ar nepārpeldamu piepūli. Kailās koku galotnes ieliecās vējā, pavadot mani ar savu gurdo skatienu. Man pretī verās tumšo logu ielokos paslēpts meitenes atspulgs. Soļi kļūst steidzīgāki. Tumsa un tiko manāmā migla smagi noguļās uz pleciem.


Sejā iepūš ledaini auksts vējš, liekot ciešāk savilkt melno rudens mēteli. Līdz ar vēju, pie manis atpeld klusa, aizturēta izelpa. Tā, klusajā gaisā, šķiet ļoti skaļa. Laternas laistais gaismas stars noraustās. Baiļu pilnā izelpa liek pāri ādai pārskriet dīvainam aukstumam. Skrien. Skrien. Skrien. Bet es nekustos. Kā pa miglu noraugos uz savu smalki veidoto augumu, kurš sastindzis, izmisīgi verās apkārt. Gaisu satricina vēlviena sāpju izelpa un tam seko saraustīts kliedziens. Vēlāk ir tikai klusums, kas ir piepildīts ar vārdos neizteiktām bailēm un sāpēm. Aiz apkakles pazūd kāda nomaldījusies lietus lāse, liekot neviļus nodrebēt. Kliedziens likās šķietami nākam no kādas netālu esošas šķērsielas. Sarauju dūres un klusiem soļiem skaru bruģakmeņus. Man ir bail, bet šķiet, tas ir pareizais lēmums- kādam pašlaik bail ir daudz vairāk. Mans smalkais augums trīc un soļi nāk ar nepārpeldamu piepūli.


Cik vien klusu iespējams, palūkojos gar viegli sārto ķieģeļu sienu un aizturu kliedzienu. Ak, mans Dievs. Šaurās šķērsielas ēnās uz miklā asfalta, nedabiski dīvainā pozā ir nogūlies kāds zēns. Viņš varētu būt tikai nedaudz vecāks par mani. Pat no tāluma spēju saredzēt sviedrus, kas noklājuši viņa bālo ādu un nekārtīgi rudos matus, kuri tumsā viegli mirdz. Viņa seju ir ieņēmušas ēnas un vaibsti ir savilkti nepārpeldamās sāpēs. Pie zēna guļošā auguma ir nostājies kāds kapucē tērpts, vīrieša stāvs. Lai kā es censtos, nespēju saredzēt viņa seju. Šķiet, mana sirds ir pamirusi, spēju vien truli nolūkoties briesmīgajā ainā. Guļošā zēna acis mani ieraugot viegli paverās, it kā teiktu, ka man jābēg. Šis skatiens saka tik daudz, bet atbildes vietā, es nemanot papurinu galvu. Sirds pulsē dīvaini ātri. Ieslīgstu sienas mestajā ēnā un trīsoši noraugos kā melnais stāvs pieliecās un skarbi satverot zēna kaklu pieliec to pie savām lūpām. Mans augums nemanot dreb. Līdz melnā vīrieša lūpas pieskarās zēna kaklam, viņa acis pārgriežās, atsedzot vienmērīgus, tumsā mirdzošus baltumus. Zēna mute atverās vārdos neizteiktā kliedzienā. Man ir bail. Kas te notiek? Zēna ķermenis, zem vīrieša rokām atbrīvojās. Viņš ir miris. Pār mani izlaužās saraustīta ieelpa, kas pāraug paniskā, aizsmakušā kliedzienā. Melnais stāvs atkārtoti nomet ļengano ķermeni uz miklā asfalta un strauji pagriežās, ielūkodamies tieši manās acīs. Vīrieša skatiens ir līdzīgs bezdibeņiem un šķiet, viņš izsūc mani pilnīgi tukšu, atstājot tikai bezveidīgu ķermeņa apveidu. Zēna galva nedabiski atsitās pret asfaltu un paliek guļot. No manām lūpām izlaužās atklārtots kliedziens. Vīrieša seja ir pavisam bāla, ar izteiktiem vaigukauliem un stingru žokļa līniju, bet viņa acis ir lielas un asins sarkanas, gluži tāpat kā šķidrums, kas no viņa lūpas kaktiņa, neko nenojauzdams lēnām slīd gar zodu, aiz sevis atstājot sārtu līniju. Aizvērtām acīm, lēnām kāpjos atpakaļ. Ko es esmu izdarījusi? Es esmu lieciniece briesmīgai slepkavībai. Ak, Dievs. Sava smalkā auguma, tik ļoti raksturīgajiem, klusajiem soļiem, cenšos pazust un vienkārši saplūst ar ēnām, bet kad paveru acis, vīrietis turpina man veltīt izsalkuši alkstošu skatienu. Veicu smagu izelpu aukstajā gaisā, debesīs palaižot lielu elpas mutuli un sastingusi pagriežos, uzsākot skriet drebošiem soļiem. Tās ir beigas, bet man vēl ir iespēja izbēgt. Skrienu līdz pēkšņi man priekšā parādās melnais vīrieša siluets. Izmantodams manu apstulbumu, viņš triec mani pret sienu. Ķermeni pārņem nepārpeldamas sāpes. Pār lūpām izlaužas atkārtots kliedziens. Mans smalkais ķermenis tiek triekts pret miklo asfaltu. Atkal un atkal, līdz man vairs nav spēka pretoties.

Viņš ir tik stiprs.

Kad esmu atkārtoti noslīdējusi uz zemes, mani pārņem izmisums- es miršu. Saņemdama vēlvienu triecienu, gurdi atliecu galvu. Manā dvēselē vairs nav cerības, tās ir sadrupušas līdz ar manu pēdējo kliedzienu. Kakls sūrst un lūpas ir jēlas. Vīrietis pieliecās pie manas sejas un pasmaida, atklādams bālus, asus ilkņus. Viņa elpa smird pēc asinīm, bet man nav spēka aizgriezties. Truli ielūkojos viņa sejā un saņemdama visu savu spēku, iespļauju viņa nocietinātajā sejā.

Saņemdams triecienu viņš pat nesaraujās. Brīdi klusēdams, viņš pieliecās un liegi pieskarās manam kaklam. Pār ķermeni izšaujās aukstums. Pieskāriens ir nedzīvi ledains un nepatīkams. Brīdi pakavējies, viņš atkārtoti pieliecās un ar bālajām lūpām satver manu kaklu. Trauslo kakla artēriju pārškeļ kaut kas ass. Sākumā ir tikai sāpes un tad tukšums.

Tukšums.

Es mirstu. Piedod.