Ding dong! Par spīti slapjdraņķim, kas ir uz ielām, es cenšos sevi noskaņot pozitīvi. Šoreiz pozitīva un mīļa nodaļa, kas lika manam garastāvoklim uzlaboties. Ceru, ka maniem lasītājiem arī patiks!
Vienkārši pozitīvs rīts
-Viņas mērķis ir mūs nobiedēt, jo reāli viņai vairāk nevajagas to dienasgrāmatu, - Sems skaļi sprieda, rosoties pie plīts.
-Mamma barojas no bailēm. Vismaz man tā liekas, jo Mišela bija tik ļoti nobiedēta, ka izdarīja pašnāvību, arī Klejs, - pieminot viņus, man kaklā uzkāpa rūgtums, - šķiet viņa pieņemas spēkā vai kaut kā tamlīdzīgi.
-Varbūt viņai vienkārši visiem gribas atriebties, - Sems paraustīja plecus. Man gar kāju noglaudās kaķēns, pieprasīdams sev uzmanību, bet viņa atkal aizgāja ēst. Nepiebarojamā.
Vakarā, braucot mājās, neviens nepārmija ne vārda, pat tētis šķita dīvaini kluss un neprasīja mūsu bēgšanas iemeslus. Varbūt tēti, tāpat kā visus citus, uztrauca pašanāvības. Visi meklēja iemeslus, tikai īstais iemesls ir pārāk neticams. Divi cilvēki, kam ir zināmi iemesli, bet ne rīcības motīvi. Neviens nesaprastu pat ja klausītos. Es pati neticētu, ja nepiedzīvotu to tagad. Vakarā māte lika mūs mierā, tikai grūti bija aizmigt no viņas uzbāzīgās dziesmiņas.
Slimnīcā iedotā pretsāpju deva bija sākusi gaist, tāpēc man nācās dzert ibuprofēnu, lai varu daudz maz nekunkstēt no sāpēm, kas smeldza rokās.
-Laiks brokastot! – Sems man jautri uzsmaidīja, aizgaiņājot projām sliktās domas un drūmo noskaņojumu. Viņš noslaucīja miltainās rokas gar biksēm, bet, ievērojis manu nosodošo skatienu, paņēma dvieli, lai gan no tā vairs nebija jēgas.
-Klausu uz mājiena, princese! – viņš dziļi paklanījās.
-Es neesmu princese, un man nepatīk, ka esmu nespējīga, - iebildu, palūkodamās uz savām rokām, kuras sedza pārsēji līdz elkoņiem. Uz augšdelmiem bija tikai dažas rētas, kuras sedza plāksteri. Pirksti nebija tik ļoti cietuši, bet arī tos sedza pārsēji. Taču delnas gan bija pamatīgi sāpīgas.
-Bet man gan patīk, ka varu tev palīdzēt, - Sems maigi ar īkšķi pacēla manu zodu un ar rādītājpirkstiem pavilka manus lūpu kaktiņus uz augšu, - priecājies viņai par spīti.
Pasmaidīju Semam par prieku, viņam laikam taisnība, taču paies laiks, kamēr iemācīšos tikt ar viņu galā un spēšu aizmirst Mišelu un Kleju, nē, viņus es neaizmirsīšu, centīšos aizmirst viņu nāves. Atmiņas, kas ir veidojušās daudzu gadu garumā kopā ar Mišelu paliks mūžīgi ieslēgtas man sirdī, bet man nebija pārāk daudz atmiņu par Kleju, jo kopā bijām tikai trīs mēnešus.
Pēkšņi man vēderā uzlidoja tauriņi, un ķermenī ielija silta sajūta, kas bija pazudusi, kopš Klejs pameta mani. Sema lūpas spēcīgi gūlās ap manējām, viņa smarža un garša lika reibt kā aizliegtais auglis.
–Tu atkal aizdomājies par bēdīgām lietām, - Sems čukstus noteica, skatīdamies man acīs, kā es reaģēšu. Es atbildēju viņa skūpstam, atkal sakļaujot mūsu lūpas.
Viesistabā kaut kas skaļi saplīsa ar plīstoša stikla troksni. Sarāvos, jo zināju, kas ir vainojams.
-Vienkārši ignorē, - Sems aizlika roku man aiz galvas un pievilka sev tuvāk, turpinādams skūpstīt. Vēderā tauriņi griezās, likdami man reibt un reibt. Istabā vēl kaut kas saplīsa, šoreiz nedaudz sarāvos, bet par atbildi uzliku sāpošās rokas uz Sema pleciem, jutu, kā puisis smaida. Šis bija pirmais labais notikums, kopš ieradās mamma, ja neskaita kaķi. Laikam tagad apgāzās arī dīvāns.
Sems atrāvās, pilnībā ignorēdams sacelto nekārtību un nekas vairāk arī nenotika. Es sekoju viņa piemēram un pat nepaskatījos uz viesistabu.
-Brokastis? – viņš smaidīdams pajautāja.
-Es varētu apēst zirgu, - smiedamās atbildēju. Smiekli. Kā reize – pa virtuves logu iespīdēja saules stari.
-Ar zirgu pagaidīsim, bet nu tu tagad apēdīsi manas pankūkas, ceru, ka tev garšos, - puisis uz galda nolika rauga pankūkas, kuras izskatījās debišķīgi.
-Es nezinu, kur es to iemācījos, bet ceru, ka smadzenes nav mani pievīlušas, - viņš uz pankūkām uzlēja medu. Man siekalas saskrēja mutē. Nedaudz samulsu, jo zināju, ka viņš mani baros.
Sems noknieba gabaliņu pankūkas, - Vienu par tēti. – Es demonstratīvi plati atvēru muti.
-Mmm, - izdvesu, sajuzdama mutē saldu garšu. Pankūkas tiešām bija garšīgas. Sems gandarīts pasmaidīja.
-Vienu par kaķīti, - Sems sāka smieties. Es arī smējos. No tā dakšiņa ar visu medu trāpīja pa apakšlūpu. Neveiksmīgi centos to notīrīt ar mēli.
-Ļauj, es tev palīdzēšu, - puisis ieteicās un saņēma zobos manu apakšlūpu, ar mēles galiņu laizot saldo medu.
Es beidzot jutos labi. Smaidīju un baudīju tikko uzplaukušu mīlestību. Negaidīti, bet jauki. Kāpēc lai es no tā atteiktos, ja dzīve man ko tādu devusi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-20/637118">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-20/637118
ātrāk nākamo!!!!!!!
