Elizabete. BEIGAS27

Elizabete

- Viņš ir ieradies, - tētis devās uz koridoru, lai atvērtu durvis.

Istabā ienāca Andris savā jaunajā uzvalkā. Viņam rokās bija sarkanu rožu pušķis, kāds pienākas līgavām.

- Kas te notiek? – atkārtoju iepriekš uzdoto jautājumu un uztraukums manī pieauga. Ar prātu es sapratu, bet man vajadzēja to dzirdēt no kāda cita.

- Tu taču neesi pārdomājusi par mūsu kāzām? – Andris man lēnām tuvojās, sniedzot pretī līgavas pušķi.

- Nē, - apmulsusi skatījos viņā un noraidoši kratīju galvu.

- Zinu, ka tas esot banāli un iespējams paredzami, tomēr es riskēju un vēlos tieši šovakar dot tev solījumu uz mūžu, - Andris arī bija manāmi uztraucies, - Vai tu kļūsi par manu sievu? – viņš atkārtoti lūdza man to.

Piekrītoši pamāju. Andris paņēma mani savā klēpī un nesa uz izrotāto mašīnu. Es joprojām nebiju atguvusies, tomēr ļāvos šim mirklim un pārsteigumam.

- Pa kuru laiku jūs to noorganizējāt? – jautāju savam līgavainim, kad jau bijām ceļā uz baznīcu.

- Es taču solīju nodarbināt tavu māsu, kamēr bijām Rīgā, - Andris atgādināja, - Tu nemaz nenojauti?

- Es tiešām neko nenojautu, - piekļāvos mīļumam, jo mēs jau tuvojāmies.

Man bija jāpaliek mašīnā un jāsagaida tētis. Andris devās baznīcā.

- Esi gatava? – tētis atverot durvis jautāja.

- Jā, - piekrītoši pamāju un ļāvu tētim paņemt sevi zem rokas.

Atveroties baznīcas durvīm mani pārsteidza skats, kas pavērās. Baznīcā noteikti bija vairāk kā piecdesmit cilvēki. Te bija visa mana ģimene, Andra ģimene, pamanīju pat kolēģus no darba. Visi bija klusējuši un ne vārda neteica man par šo dienu.

Es paskatījos uz altāri. Andris nenovērsa skatienu no manis un es droši devos pretī viņam. Viņa skatiens izteica visu, ko šobrīd vēlējos dzirdēt. Viņš neredzēja un nevēlējās redzēt nevienu citu šajā baznīcā, tikai mani.

Tētis nebaidījās mani nodot mana topošā vīra rokās un sniedzot man skūpstu uz vaiga, viņš ielika manu roku Andra rokā.

- Sargā viņu! - tie bija pēdējie tēta vārdi, ko viņš veltīja Andrim pirms atgriezās pie mammas.

Mēs tuvojāmies altārim un mācītājs uzsāku runu.

- Zinu, ka jaunie ir paši sagatavojuši solījumus, tāpēc ļaušu viņiem runāt, - teica mācītājs. Tas mani nesamulsināja, jo man nevajadzēja gatavoties, lai vārdiem izteiktu to, ko jutu pret vīrieti, kas stāvēja man pretī.

- Es, Andris Grīns vēlos visiem šodien svinīgi paziņot, ka tu Elizabete Meija esi tā, ko mīlu un ar šo brīdi ņemu tevi par savu sievu, - Andra balss nedaudz drebēja un mūsu abu acīs bija iespējams saskatīt prieka asaras, - Es mīlu tevi un turpmāko dzīvi vēlos pamosties no rītiem kopā ar tevi, redzēt tavu miegaino smaidu, kad tikko esi pamodusies, bet vakarot ļaut tev ieritināties manā azotē, kā kaķēnam, kurš meklē patvērumu un mieru. Es solos braukt pēc neveselīgās pārtikas ik reiz, kad tev to kārosies un ļaut, lai tava māsa man katros svētkos dāvana salvetīšu iepakojumus, jo tie vienmēr būs vajadzīgi lūkojoties uz tevi, - es iesmējos, tāpat kā citi viesi baznīcā, tomēr Andris turpināja, - Es ļoti vēlos būt ar tevi un saukt tevi par mīļo sievu un manu bērnu māti no šodienas mūžīgi.

- Es, Elizabete Meija, ņemtu tevi, Andri Grīn par savu vīru un par savu vienīgo mīlestību un manu bērnu tēvu, - jutu sevī neizsakāmi lielu saviļņojumu, - Es lološu mūsu savienību un mīlēšu tevi ar katru dienu vairāk, ja vien tas ir iespējams. Es uzticēšos tev un cienīšu tevi, smiešos un raudāšu kopā ar tevi, mīlēšu tevi gan labos, gan ne tik labos laikos. Kopš šīs dienas es sniedzu tev savu roku, savu sirdi un mīlestību līdz mēs būsim viens otram, - dodot solījumu uz mūžu es skatījos tikai Andra acīs. Man neeksistēja apkārtesošie, šobrīd man likās, ka esam tikai mēs divi vien.

- Pasludinu jūs par sievu un vīru, - mācītājs beidzot teica, - Jūs drīkstat noskūpstīt savu sievu.

Mūsu lūpas sakļāvās kā pirmajā reizē. Skūpsts bija maigs un kaislīgs vienlaicīgi, Andris cieši mani piekļāva sev klāt. Mūsu mazās princeses bija gaidījušas tieši šo brīdi, lai iespertu un sasveicinātos ar savu mammu un tēti ..

BEIGAS