Baltais mincis
Paņemot kaķēnu rokās, viņš nepretojās. Mincis ļāvās murcīšanai un es devos apskatīt istabas.
Šī bija viesu istaba. Uzreiz pamanīju mākslīgo kamīnu, kurš radīja ilūziju par īstu uguni. Tas padarīja šo istabu mājīgāku. Arī šī telpa tāpat kā koridors bija gaišos toņos. Pretī kamīnam bija novietots gaiši brūns ādas dīvāns, pie kura atradās neliels stikla žurnālu galdiņš. Logu aizklāja dzeltenīgi brūni aizkari. Istabā bija ieslēgta tikai neliela daļa no visām gaismiņām, bet tās radīja romantisku noskaņu.
- Ļoti mājīgi, - paskatoties uz Andri, teicu, - Tu pats visu iekārtoji?
- Galvenokārt pats, bet lūdzu arī padomus, - viņš godīgi atzinās, - Vēlies apskatīt pārējo dzīvokli?
- Ja neiebilsti, - nedaudz iesmējos, jo mazais kaķēns protestēja, ka nebužinu viņu, nedaudz iekožot man rādītājpirkstā, - Ak, tu rakari, - atkal pievērsos mazajam dzīvnieciņam.
- Es kļūstu greizsirdīgs, - skatoties uz mani un kaķēnu, paziņoja Andris.
- Pienāks arī tava kārta, - nolaizot savas lūpas un iekožoties apakšlūpā paskatījos uz viņu.
- Labāk dosimies uz pārējām istabām, - jau aizsmacis bilda Andris.
Nākošā telpa bija Andra kabinets. Vienu sienu sedza grāmatu plaukti, tie bija pilni. Ievēroju, ka tajos ir dažādas grāmatas, sākot no dzejas, beidzot ar zinātni, jurisdikciju un interjera dizainu. Pamanīju arī plauktu ar bērnu grāmatām.
- Tev ir plašs grāmatu klāsts, - norādot tieši uz bērnu grāmatām, teicu.
- Kad atbrauc māsas un brāļa bērni, tad viņiem ir vismaz viens plaukts, kuru drīkst aiztikt, - Andris mierīgi paskaidroja.
- Tev ir māsa un brālis? – jautāju, turpinot pētīt istabu. Tieši pirms grāmatu plaukta stāvēja liels ozolkoka galds ar datoru uz tā. Tur bija izmētāti papīru kalni, tātad arī te Andris cītīgi strādā. Pie vienas sienas bija kumode, uz kuras atradās stiprāki dzērieni un tur par bija arī televizors. Pie pretējās sienas loga bija divi atpūtas krēsli, kuriem pa vidu bija novietots neliels galdiņš. Tas stūrītis bija nopietnākām pārrunām. Viss bija pārdomāts un neviena mēbele te nebija lieka. Viss izskatījās tiešām labi.
- Jā, esmu jaunākais ģimenē, man ir gadu vecāka māsa. Šogad viņai palika 29, bet brālim ir jau 32 gadi. Abi ir precējušies un katram ir pa diviem bērniem. Šī iemesla dēļ, viņi mani vienmēr kaitina un uzstāj, ka līdz 30 man noteikti ir jākļūst par ģimenes cilvēku, - pēdējos vārdus sakot Andra skatiens bija piekalts man.
- Tad jau tev vēl divi gadi laika, - nedaudz uztraukusies atteicu un centos novirzīt sarunu, - Cik istabas tev ir šajā dzīvoklī?
- Trīs, pēdējā ir guļamistaba, - Andris divdomīgi piebilda, - Bet mūsu abu dēļ, es ierosinu šo istabas apskati veikt pēc vakariņām.
- Tad dosimies uz virtuvi? – jautāju.
- Nu vakariņas vēl jāgatavo, - Andris kautrīgi atzina.
- Tu mani liksi pie darba? – izlikos pārsteigta un šokēta.
- Nē, tu varēsi vērot, - viņš taisnojās, bet ieraugot, ka sāku smaidīt piebilda, - Ar nazi rokās, - pienākot pie manis viņš apskāva un maigi noskūpstīja manas lūpas.
- Nesaspied manu mazo draugu, - iebildu.
- Galvenais, lai viņam labi, - šoreiz Andris tēloja aizvainoto.
Atbrīvojot vienu roku, pievilku viņu aiz krekla sev klāt un kaislīgi noskūpstīju.
- Galvenais, lai visiem labi, - atteicu un devos virtuves virzienā.
Virtuve bija melnbaltos toņos. Plīts siena bija ar melnām flīzēm, kur pa vidu nedaudz iejaucās arī pa kādai baltajai. Telpas vidū bija melns apaļš galds, uz kura atradās vāze ar tumši sarkanām rozēm. Nopietni? Viss taču nevarēja būt ideāli. Vairs neredzēju neko apkārt, tikai vāzi un rozes.
Andris pamanīja manu skatienu, kas nu bija bēdīgs .. Kaķēns kā jūtot manu pēkšņo garastāvokļa maiņu, ieskrāpēja man rokā, liekot pievērsties viņam .. es jutu savā kaklā kamolu ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-41dala/636149
