Dzīvoklī
Mēs nebijām vienīgie, kas nolēmuši kaut kur doties agrajā rīta stundā. Apkārt valdīja smiekli un lamāšanās. Šķiet kāds bija iedzēris par daudz un nolēma izskaidroties tepat uz ielas. Citi smējās par jokiem, kurus var saprast tikai dzērumā. Centos nepievērst nevienam uzmanību un, koncentrējoties tikai uz savu mērķi, devos mājās.
Nonākot dzīvoklī nometu mēteli un zābakus un ar visām drēbēm iekritu gultā.
- Kur šonakt es gulēšu? – skatoties uz mani jau daudz mundrāk jautāja Kaspars, kuram svaigais un vēsais rīta gaiss bija ļāvis mazliet atžirgt.
- Vari man blakus, bet tikai apsoli, ka neuzmāksies, - iesmējos un sakopojot visus savus spēkus atkal piecēlos, lai dotos uz vannas istabu pārģērbties un nomazgāt seju.
Atgriežoties istabā, Kaspars bija paņēmis ģitāru un klusi to spēlēja.
- Ko tu tur spēlē? - jautāju. Viņš nedaudz satrūkās, jo nebija pamanījis manu atgriešanos.
- Domāju, ko nospēlēt tev pirms miega, - viņš atzinās.
- Man sen neviens nav spēlējis, - atceroties pēdējo reizi nedaudz saskumu, bet ātri izmetu tās domas no prāta un pasmaidīju.
- Lien gultā un es tev kaut ko uzdziedāšu, - Kaspars pagaidīja, kamēr palienu zem segas un tad tikai uzsāka spēlēt klusu melodiju. Šī dziesma likās tik pazīstama ..
- Par to, ka viļņi liedagā tā, kā atmiņas krīt, - Kaspars uzsāka dziesmu savā zemajā balsī, kas tik ļoti tai piestāvēja, - Par to, ka vēju modinās saule vientuļa rīt, par to, ka nepārnāks, tas, kurš aizgājis, par to, ka bezgalīgas ir tikai debesis .. – ar katru izdziedāto rindiņu, manās acīs parādījās arvien vairāk asaras.
Kāpēc gan viņam vajadzēja dziedāt šo dziesmu, šajā mirklī. Kad esmu kaut vai mazliet iedzērusi, es kļūstu emocionālāka un šī dziesma nav tā, ko vēlējos dzirdēt šovakar.
- Kaspar? – klusi ieteicos, viņš pacēla acis un ieraugot manas asaras, pārstāja dziedāt un spēlēt, - Lūdzu, padziedi citu dziesmu, - ar nedaudz drebošu balsi nomurmināju.
- Kas notika? – viņš uztraukts nolika ģitāru malā un tuvojās man.
- Tikai atmiņas, - ar izmocītu smaidu atbildēju, - Tu dziedi lieliski, vienkārši izvēlies labāk citu dziesmu. Lūdzu ..
- Tu nevēlies parunāt par šīm atmiņām? – Kaspars nebija gatavs nomainīt tematu un dziesmu.
- Tas ir ļoti garš stāsts, - cerēju, ka viņš nevēlēsies to uzklausīt, jo šobrīd manas sajūtas bija tik ļoti sakāpinātas, ka es spētu atklāt pilnīgi visu. Pirmo reizi es biju gatava pastāstīt kādam par savām sāpīgākajām atmiņām ..
- Man ir daudz laika, - viņš mierīgi atteica un iekārtojās ērtāk, lai varētu uzklausīt.
Ģimene jau sen mani aicināja uz šo sarunu, bet es vienmēr viņus atgrūdu, vienmēr izvairījos, jo uzskatīju un uzskatu joprojām, ka tas skar tikai mani. Iespējams es Kasparu vairs dzīvē nekad nesatikšu. Atklāt visu par sevi viņam būtu tāpat kā atklāt visu svešiniekam.
- Tu vari apsolīt man neko nepārmest, neaizrādīt un nevienam neatklāt? – nopietni pavēros Kasparā.
- Ja vien tu to vēlies ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-25dala/635392
