http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-skatuve-5dala/727461
Dārta runā pa telefonu ar Martu.
-Dārta, tu tiešām tam tici?
-Kāpēc gan nē? Mūsu jūtas ir abpusējas, tas taču ir skaidrs, viņš pats tā teica! -Paklau, mīļā, es saprotu, ka esi sapriecājusies, bet neuzraujies, lūdzu! Viņš ir viltīgs, tev nevajadzētu tik ļoti pieķerties un uzticēties viņam!
-Izbeidz, Marta! Tev vienkārši skauž, jo ar Ediju nekas nesanāk, viņš tevi ir ielicis draugu zonā,pff.
-Nē, Dārta! Es tev saku, kā ir! Neuzticies viņam tik ļoti! Cilvēki taču runā par..
Liecies mierā! Neinteresē, ko cilvēki runā! Pilnīgs sviests!
-Dari kā zini, bet atceries, ka es tev vēlu visu to labāko un..
-Nemuldi, nevēli gan. Tev skauž, liec man mieru. -Dārtuk, uzmanies no viņa! Nopietni! Dārta nomet klausuli. Viņa sēž un skatās vienā punktā, viņa nesaprot, ko īsti domāt. Viņa pēkšņi..ienīda Martu. "Dārtuk, uzmanies no viņa!" skanēja galvā Martas vārdi.
Pie Edija mājas piebrauc mašīna. Tas ir Krists. Edijs iekāpj mašīnā. -Nu, mans labais draugs, ir laiks svinēt, sarunu iesāk Krists.
-Tu jau zini, ka man patīk šie vārdi, bet kam par godu, ja drīkst zināt?
-Tā sīkā ir uz mana āķa. Braucam, visu izstāstīšu. Viņi aizbrauc līdz ezeram, apsēžās un sāk dzert alu. Krists sāk stāstīt savu sakāmo:
-Karoč, šitas būs vieglāk, nekā man likās. Ha! Vakar biju paķēris viņu izbraukumā, piedziedāju pilnas ausis par jūtām un citu šitu. Vāks, viņa tak tic visam kā maza, naiva meitenīte. Jēzin, man likās, ka būs jāpacīnās ilgāk ar pastaigām un blablabla, bet nē, dažas puķes, saldi vārdi un pāris bučiņas un viņa ir mana. Ha.
-Eueu, vecīt, nesprēgā. Tā meitene ir savādāka, beidz. Man šķiet, ka viņā kaut kas ir, nevajag viņu šitā, viņa taču..
-Viņa taču ko? Oh please, vecīt, tāda pati mazgadīgā šmara kā tā tur, kā viņai bija vārds? Nu tā čirkainā blondīne toreiz Ogrē? Aij, kāda starpība, tu saprati domu. Vieglprātīga, neapdomīga mazgadīgā, pāris laksti, pāris banāli teikumi un kājas jau platas, hehe.
-Nu, vecīt, es teiktu, ka viņa ir dziļāka, turklāt, nedomāju, ka tu viņai kājas tik viegli papletīsi. -Ha! Viņa tak jau kūst.
-Ak, lai tā būtu, skuķi ir un paliek skuķi. Klau, tev varbūt ir garie papīri? Man ir, ko tajos ietīt..
-Tā jau ir cita runa! Kaut kur mašīnā jāmētājas.
Zvana telefons.
-Halo? -Dārtuk, dūdiņ, pēc stundas tiekamies parkā, esmu noilgojies pēc tevis, saulīt. -Labi. -Gaidīšu.
Dārta taisās un atkal atcerās Martas vārdus. Neuzticies, neuzķeries, neesi muļķe.. Ko tas viss nozīmē? Viņai rodas plāns. Viņa izvelk no skapja savu mazo, seksīgo minikleitiņu, fiksi sataisās, sasmaržojās un dodas.
-Hei, mana mazā! Šodien tik lieliski izskaties! -Un vakar neizskatījos?
-Dārta ir nolēmusi pārbaudīt Kristu.
-Nu, dūdiņ, tu taču zini, ka es to nedomāju tā! -Kā lai zinu, kas tev galvā?
-Tu, zaķīt!
-Tavi banālie mīļvārdiņi..neko oriģinālāku nevari izdomāt?
-Kas tev šodien uznācis?
Dārta klusē. Viņa grib redzēt reakciju, rīcību, vēlas zināt, kas darās Krista prātā.
-Zini, Dārtuk, saulīt, es tev kaut ko atvedu. Krists izvelk no kabatas rokassprādzi. -Tas tev. Ieraudzīju to un sapratu, ka gribu, lai tā būtu tev ap roku.
-wou. Paldies, bet es nezinu, vai..
-Tu nedrīksti to nepieņemt. Man šķiet, ka es tevī iemīlos, dūdiņ. Viņi mij kaislīgus skūpstus. Krists aizved Dārtu mājās.
Atvadījies no Dārtas, Krists zvana Edijam
-Vecīt, tu neticēsi! Atdevu viņai to rokassprādzi, ko Zane man toreiz iesvieda sejā un pateicu, ka iemīlos viņā. Viņa noticēja. Ha, kas par muļķi!
