local-stats-pixel fb-conv-api

Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos. #270

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-26/789018

*********

Drudžaini noriju siekalas saprotot, ka nevaru izsist ieroci no Edmunda rokām, jo tad Dereks noteikti izšaus no savas pistoles, kas ir notēmēta tieši uz manu galvu. Es nezinu cik ilgs laiks jau ir pagājis, bet šķiet, ka laiks velkas vēl lēnāk kā gliemezis. Centos atcerēties, ko man teica Hīts. Viņš aizrauca darba darīšanās uz pilsētu netālu no šejienes. Apmēram stundas attālumā. Tā kā šī ir situācija, kurā katra minūte ir dārga, viņš noteikti brauks ātrāk nekā tas ir atļauts, līdz ar to viņš šeit ieradīsies ātrāk.

Sāku censties novilkt laiku, lai es būtu dzīva tad, kad ieradīsies mans princis baltajā BMW. Pie sevis sāku lūgt Dievu, lai viņš apžēlojas par mani un ļauj man nodzīvot vēl vismaz tik ilgi, kamēr ieradīsies mans glābējs. Ar acs kaktiņu spēju saskatīt nelielu kustību pie garāžas ieejas. Trīs stāvi ienāca vēsajā garāžā un lavījās uz mūsu pusi. Es nedrīkstu pieļaut, ka ar viņiem kaut kas notiek.

Cik ātri vien varēju, kustināju savas pelēkās šūniņas. Ja es izsitīšu ieroci no Edmunda rokām, bet pašu viņu pievilkšu sev priekšā, tad man būs lielisks aizsargs, ja nu gadījumā Dereks izdomās izšaut. Plāns ir labs, tikai Edmunds var tikt savainots. Es vēl jo projām cieši turēju Edmunda roku. Pagaidām es jūtos kā Džekijs Čans, kurš ar pāris veiklām kustībām būs sakāvis pretinieku.

Pametu skatienu uz Dereku. Viņš nevīžīgi stāvēja pat īsti normāli neturēdams pistoli. Viņš maz māk šaut? Manīju, ka viņam no muguras tuvojas Džeimss ar lupatiņu rokās. Pievērsu skatienu atpakaļ pie Edmunda ļaunā smīna, lai nenodotu brāļus. Dereks tika „izslēgts” un es varēju rīkoties. Nevaru vien beigt brīnīties par to, cik vāji Edmunds turēja pistoli. Tā izlidoja no viņa rokām un nokrītot uz betonētās grīdas aizlīdēja zem tuvākās mašīnas.

Edmunds apjuka un skatiens pauda šausmas. Garāžā ieskrēja Hīts un arī apjuka. Viņš pakasīja pakausi un pasmīnēja. Pakāpos pāris soļus atpakaļ, tā neļaujot Edmunda dūrei mani sasniegt. Viņa dūre saskārusies ar tukšu gaisu nokrita gar sāniem un no viņa lūpām izlauzās rēciens. Demians viņu uzreiz saķēra.

-Malacis māšel. Skatos tu vēl esi labā formā. – nostājies man blakus Dāvids pasmējās un apskāva mani. – Viņš tevi vairāk neaiztiks, mēs par to parūpēsimies. – brālis sirsnīgi pabužināja manus matus un palūkojās uz manu kāju. – Neesi neko savainojusi? – viņš bažīgi pakasīja aiz auss un gribēja teikt vēl ko, bet tomēr pārdomāja.

-Man nekas nekaiš un neko tik apbrīnojamu es neizdarīju. – pateicu to pietiekami skaļi, lai visi to dzird un paraudzījos uz visiem pēc kārtas. Demians turēja Edmundu, Džeimss pacēla rokas kā aizsargādamies, Dāvids tikai smējās un Hīts sitot plaukstas tuvojās man. Tomēr viņa skatiens pauda aizvainojumu un nepatiku, pret manu rīcību.

-Piedodiet, atvainojiet, jūsu majestāte, ka nesēdēju bunkurā un negaidīju, kamēr jūs visi būsiet miruši, tā pat kā tie, kam bija rīkojums mani sargāt. – teatrāli zemu palocījos un savilku aizvainotu grimasi. Viņa acis iepletās un viņš gatavojās skriet skatīties.

-Šef, atvainojiet, ka tik vēlu ierodamies, bet mūs iemidzināja. – atnākuši bija pārdesmit sargi un vainīgi kasīja pakaušus.

-Tu! Tu manā sapnī biji miris un gulēji asiņu peļķē virtuvē! – es iesaucos un saķēru galvu, jo tā pēkšņi sāka neprātīgi sāpēt. Pirms es nokritu, mani saķēra brāļu stiprās rokas. Hīts uz mani izbrīnīti skatījās un nesaprata, kas te notiek.

-Es tev jau pa telefonu teicu, ka nosapņoju to, kas notiks dažas minūtes pēc manas pamošanās, tāpēc es darīju pa visam ko citu. Pat Edmunds atradās tajās vietās, kur sapnī un runāja tos pašus vārdus mikrofonā. Nu vienīgi te vēl ir Dereks. – nobēru vārdus kā pupas. Sāpes, kas uz mirkli pazuda, atgriezās, tikai vēl stiprākas. – Ko jūs stāviet kā zemē iemieti?! Palīdziet taču man! – visi kā ar aukstu ūdeni aplieti, attapās un tūlīt jau nesa mani pie Ritas.

Mani noguldīja uz lazaretes un ļāva ap mani darboties Ritai, kas nepārtraukti skraidīja man apkārt. Viņa manā plaukstas locītavā ievietoja katetru un pievienoja sistēmu. Vienīgi man paliks zilums, jo viņai bija grūti uzvarēt ķerenēs ar manu asinsvadu.

-Rita! Saki taču kaut ko! Kas viņai kaiš? – dzirdēju kā būdama burkā Hīta neapmierināto balsi, bet tad iestājās tumsa. Melna, neko labu nevēstoša - tumsa.

Pamodos savā gultā. Skatiens ilgi nespēja nofokusēties uz vienu vietu, jo likās, ka es atrodos kādā neprātīgā karuselī, kas mani griež uz riņķi, nemaz nedomājot apstāties. Pēc kāda brītiņa mans skatiens nofokusējās un es pamanīju aizmigušu Hītu. Viņš guļ pa pusei uz mīkstā atzveltnes krēsla, pa pusei gultā. Mana roka atrodas pie viņa, lai gan, drīzāk viņš guļ un siekalojas uz tās.

Pārlaižu skatienu istabai. Visi trīs brāļi guļ viens pāri otram. Viņi izskatās ļoti smieklīgi - viena brāļa roka otram brālim mutē, Dāvids pat guļ tā, ka tikai kājas ir uz dīvāna. Pasmīnēju un pievērsos logam. Pirmie saules stari jau iespraucās istabā caur nevīžīgi aizvilktajiem aizkariem. Gari nožāvājos un izberzēju acis. Es vairs neesmu pie sistēmas un nekur tuvumā to nemanu. Aplūkojot roku pamanu zilumu un plāksteri katetra vietā. Zilums ir liels un plāksteris to ne tuvu nenosedz.

Mana roka atkal ir pie manis, tāpēc man nav jāuztraucas par to, ka kādu pamodināšu. Klusu izkāpju no gultas, bet nākas pieturēties pie sienas, jo galvā atkal sāk griezties karuselis. Nav ilgi jāgaida, kad mirkļa vājums pāriet un es varu čāpot uz vannas istabu, lai kādu brītiņu relaksētos un atbrīvotos no zāļu aromāta.

Rūpīgi nomazgājusies un ieziedusies ar losjoniem devos pēc normāla apģērba. Leoparda raksta legingi, sarkans krekliņš ar uzrakstu Life is a bitch un mīkstas rozā čības ar zaķu galvām. Protams ne jau ar īstām zaķu galvām. Matus izķemmēju, lai gan pagaidām tie vēl ir nedaudz mitri. Laiks iet piepildīt vēderu.

Virtuvē jau mani sagaida pavārs vārdā Aleksandrs. Apmainījies ar sveicieniem, viņš jau ķeras pie lietas.

-Tātad jaunkundz, ko jūs vēlētos brokastīs? – Jau sācis rakņāties pa skapīšiem, pavārs, man vaicā.

-Šodien Aleksandr viss pēc tavas izvēles. Mans vēders nesmādēs ne ko. – uzsmaidīju vecajam pavāram un no ledusskapja izņēmu vīnogu sulu. Labi padzēros un devos skatīties televizoru, kad atcerējos pavāram ko teikt. - Lūdzu pasauc mani, kad viss būs gatavs labi? Es būšu atpūtas telpā pie televizora. – pavārs tikai pakratīja galvu un es droši soļoju skatīties, kas jauns.

Iesēdos dīvānā un apsedzos ar pledu. Pārslēdzu kanālus vienu pēc otra. Laikam šodien man nespīd nekas interesants. Veiksmīgi tikusi līdz multfilmu kanālam, sāku skatīties multenes. Sen nebiju skatījusies neko uz multeņu pusi un varu secināt to, ka mūsdienu multenes vairs nav tik smieklīgas kā agrāk.

-Jaunkundz?! Jaunkundz!? Mostieties! Brokastis gatavas! – pamodos un mirkli apjukusi lūkojos uz pavāru, kurš izskatījās tik pat apjucis.

-Jā, jā, jau eju, jau skrienu. – atkal izberzēju acis un domāju par to kad es aizmigu. Acīm redzot multenes bija pārāk garlaicīgas. Izkāpu no dīvāna un sekoju pavāram uz ēdamzāli. Man par brīnumu tur jau sēdēja visi četri manas dzīves galveni vīrieši.

-Labrīt mani saldumiņi! – sasveicinājos ar viņiem. Viņi izskatījās slikti gulējuši un sabozušies.

-Labrīt! – tas izklausījās pēc ņurdiena, bet Hīta sejā iezagās neviltots smaids mani redzot. –Uzraksts uz tava krekliņa ir tieši laikā. – nu jau arī brāļi izskatījās labāk un pat iesmējās. Apsēdos pie galda un sāku ēst. Vīrieši runāja savā starpā par futbolu un basketbolu, tāpēc es sarunā īpaši neiedziļinājos.

-Kad vēl gāja skolā, viņa bija labākā basketboliste skolas basketbola komandā. – ausis uzreiz uztvēra to, kas tiek teikts par mani un es uzreiz nosarku. Laiks brāļus apklusināt, kamēr nav sākuši par daudz pļāpāt.

-Tas bija ļoti sen. Paldies, ka atgādināji. – veltīju visiem pēc kārtas dusmīgu skatienu un domāju, ka viņi mainīs sarunas tematu, bet viņi tikai sāka smieties un stāstīja tālāk.

-Mājās… Tas ir vecajās mājās Agnesei ir vesela siena ar medaļām un trofejām. Viņa tiešām bija… - nenocietos un pielekusi kājās Džeimsu pārtraucu.

-Pietiek! Beidziet! Es no tā neko negribu dzirdēt! – nometu salveti uz pus izēstā šķīvja un metos prom no ēdamzāles. Asaras sāka plūst straumēm un es centos tās aizpurināt prom, bet nekā. Neīstā tēma, kas liek man atcerēties par māmiņu, kura lepojās par mani un slavēja visu radu uz draugu priekšā. Godam nopelnītās medaļas un trofejas, kuru bija tik daudz, ka pat nācās izveidot speciālu sienu, kur to visu glabāt.

-Agnese, kāpēc tu bēdz? – gaiteņos skraidīja atbalss no mīļo cilvēku saucieniem. Kājas mani jau mani bija izvedušas laukā no pils, uz zirgu stalli. Tas ir labi, jo šeit es uz kādu laiku būšu viena no visiem. Kopā ar zirgiem, bet tomēr viena. Kāja smeldza un galvā atskanēja ārsta vārdi par piepūli un to, ka nedrīkst skriet. Jāšana arī nebūtu ieteicama. Smagi nopūtos un apsēdos siena kaudzē staļļa tālākajā stūrī.

***********

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-28/790327

66 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000