Pēc iepriekšējās daļas publicēšanas saņēmu vēstules par to, ka es esmu špikojusi no Nothernlight26. Pat ja stāstā ir līdzīgi notikumi, tas nenozīmē, ka uzreiz ir špikots! Ja es pamanīju, ka kāda cita meitene ir iekļāvusi savā stāstā kaut ko kas ir bijis arī manā stāsta, man arī vajag sākt celt brēku par to, ka viņa ir špikojusi un viņai ir jādzēš ārā tā vai šī nodaļa un jādomā kaut kas cits?
Atvainojos, par šo ievadu! Jūsu Sawliit16
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-11/762971">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-11/762971
**********
Tavas drēbes ir skapī. Tualete ir iznākot no šīs istabas tieši pretī pa gaiteni, vannasistabas otrās durvis pa kreisi.
Tagad vismaz es zinu, kur, kas atrodas.
Saģērbos un devos pie durvīm. Uzliku roku uz roktura un centos saņemt drosmi, lai atvērtu durvis. Kad drosme bija manā pusē, nolaidu rokturi un vēru durvis, bet neveiksmīgi. Tās bija aizslēgtas.
Paraudzījos apkārt uz istabu un mans skatiens palika piekalts logam. Piegāju tam tuvāk un uzmanīgi pavērusi aizskarus, paskatījos laukā pa logu. Otrais stāvs.... Labi, tā vēl nav liela problēma. Centos atvērt logu, bet tas arī man neizdevās.
Apstaigāju visu istabu, parakņājos pa visiem plauktiņiem, skapīšiem un atvilknēm, cerēdama atrast atslēgas. Neveiksmīgi. Atradu lapiņu, pildspalvu un aploksni. Uz lapiņas uzskricelēju - Atvainojiet, par izsisto stiklu, pēc tam jums atmaksāšu. P.S. Ēdiens bija garšīgs, liels paldies!
Ieliku lapiņu aploksnē un aizlīmēju to. Saklāju gultu un pirms aploksnes nolikšanas uz gultas virsū uzrakstīju "Manis glābējiem".
Atkāpos līdz sienai un dziļi ieelpojusi sāku skriet loga virzienā. Pirms lekšanas laukā pa logu pagriezu galvu prom no stikla un ar kreizo plecu triecos stiklā. Veiksmīgi piezemējusies atskārtu, ka tas nemaz nebija tik veiksmīgi.
Pamanīju, ka mājas istabās sk iedegties gaismas, tāpēc skrēju prom no šīs mājas. Biju jau krietnu gabalu noskrējusi un par laimi, man neviens nesekoja. Vēl kādu brītiņu skrēju, līdz kamēr nonācu pilsētas centrā, pie lielajiem iepirkšanās centriem.
Ārā bija tumšs un nebija vakars, bet gan nakts. Laternu gaismas mani apspīdēja, ļaujot aplūkot savu izskatu iepirkšanās centru skatlogos. Drēbes bija, nu jau skrandainas. Sapratusi, ka stikli ir diezgan nopietni sagraisījuši manu ķermeni, devos uz tuvāko traumpunktu. Aizpildinājos ar to, ka saplēsu stikla glāzi un tad kad es sāku vākt lauskas brālis mani nejauši pagrūda. Medmāsa un mani dīvaini paskatījās, bet neko neteica.
Brūces bija apkoptas un es varēju doties. Tikai uz kurieni? Gāju atpakaļ uz iepirkšanās centru pusi un meklēju veikalu, kurš visātrāk veras vaļā. Pats pirmais veikals atvērsies astoņos un tagad ir tikai puspieci. Nu... Neko darīt, jādodas vien pastaigāties.
Pēkšņi apstājos, kā zemē iemita. Palūkojos uz sevi. Man nav ne maka, ne somas. Pamazām krūtīs sāk briest uztraukums. Ja es esmu visu pazaudējusi, tad man neizdosies tikt prom. Sāku tīt savu atmiņu, kā kaseti. Atpakaļ, atpakaļ, atpakaļ. Nonācu līdz brīdim, kurā ar Baibu un Davidu grasījāmies doties pie Baibas.
Dāvids turēja Baibas somu, bet savukārt mana soma bija pie Baibas. Tātad, man jādodas pie Baibas, lai varētu dabūt atpakaļ savas mantas. Neesmu pārliecināta, par to, vai tur nebūs Dāvids, bet kas neriskē, tas nevinnē.
Lēnā garā uzsāku ceļu pie Baibas. Paņemšu tikai savas mantas, nopirkšu jaunu apģērbu un došos uz lidostu, lai ar tuvāko reisu lidotu uz kādu citu valsti. Vienalga, kura tā būs, galvenais prom.
Piezvanīju pie durvīns un ieklausījos, vai otrpus durvīm ir kāda rosība. Skaļi un smagi soļi tuvojās durvīm. Pakāpos nedaudz nostāk, lai man neiesistu ar durvīm. Man par brīnumu durvis atvēra Dāvids. Viņš bija diezgan... Nav svarīgi... Kājās viņam bija tikai apakšbikses un es neko par to pat negribu zināt.
Iegāju iekšā un paņēmu savu somu, pirms tam pārliecinotie, vai tur ir viss man vajadzīgais. Dāvids vēl jo projām miegains un apmulsis stāvēja pie durvīm. Paspraucos viņam garām un neko neteikdama un neatskatīdamās aizsteidzos prom. Nevēlos jaukt kāda laimi...
Ieskatījos savā telefonā. Vesela kaudze ar jaunām īsziņām un neatbildētiem zvaniem. Skatoties displejā uz pulksteni, saņēmu paziņojumu par vēl vienu jaunu īsziņu. Ieslēdzu telefonā lidojuma režīmu un devos tālāk.
Laiks bija nemanot paskrējis un es jau esmu lidostā, sēžu un gaidu reisu uz Londonu. Es nezinu, ko es tur iesākšu un uz kurieni došos, bet tad jau redzēšu kā būs..
Līdz manam reisam vēl bija stunda laika. Es sēdēju, grauzu nagus un baidījos no tā, kas mani sagaida nākotnē. Tad kad sapratu, ka cilvēki uz mani dīvaini skatās, beidzu grauzt nagus, aizgāju un tuvējo konditorejas stendu un nopirku pāris bulciņas un sviestmaizes, ko pagrauzt.
Vieta, kurā es iepriekš sēdēju, tagad bija aizņemta, nāksies vien meklēt citu vietu.
-Agnese? Agnese, uz kurieni tu sataisījies braukt? - pagriezos pret runātāju un tik pat ātri aizgriezos, un ātrā tempā uzsāku ceļu un lidostas tualetēm. Sāku skriet un ieskrējusi tualetā aizcirtu aiz sevis durvis un noslīdēju uz zemes, tur pat pie durvīm.
Ko viņam no manis vajag?
Kāpēc viņš ir šeit?
Kāpēc mani neliek mierā?
Kāpēc man neļauj nomirt?
Kāpēc?
Kāpēc?
Sasodīts, kāpēc?
