http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-19/723730
“Ko?”es sašutusi jautāju, un lēnām atkāpos no viņa.
Tas, ka blondā mani neredzēja, nenozīmēja, ka neviens mani neredz! Vismaz pašlaik es cerēju, ka kāds vēl mani redz!
“To ko dzirdēji, ja jau teicu, ka dodu tev dienu, lai tu tiktu projām no šejienes, tev te nav droši, un neviens par mūsu sarunu nedrīkst zināt! Saprati? Pat tā blondā, ne.”puisis noteica, un pasmaidīja.
Kā es viņam varēju ticēt, bet neticēt es arī nevarēju, ja nu viņa draudi ir patiesi, kurp lai es dodos? Pie tēta? Laikam jau pašlaik tā ir mana vienīgā iespēja, bet kā es viņam paskaidrošu, kāpēc esmu pie viņa, un kāpēc viņu nav brīdinājusi mamma!
Pēkšņi redzēju, ka blondā priecīgi man pamāj ar roku. Laikam puisis bija noņēmis ilūzija, lai arī kas tā būtu.
Es paskatījos sev blakus, puiša šeit vairs nebija. Satraukti appētīju sev viss apkārt, bet no viņa nebija ne miņas.
Mans ķermenis negribēja kustēties, es vienkārši stāvēju uz vietas, kā sasalusi. Es biju tik iztukšota, it kā viņš, kad aizgāja projām būtu paņēmis manu visu spēku sev līdzi.
“Tev viss kārtībā?”pēkšņi izdzirdēju blondās balsi, un paskatījos uz augšu.
Viņa bija jau piegājusi man priekšā, un saspringti gaidīja, ko es teikšu, bet ko lai es saku? Varbūt bija jāpasaka viss, ko man teica šis puisis!
“Nē nav.”sacīju, un ieskatījos viņas acīs.
Šķita, ka viņa saprot mani, un tūlīt aizsūtīja savu puisi projām, un pārējo bandu arī. Viņi visi pat nevilcinoties piekrita, un aizgāja projām. Laikam jau viņas puisi nebija vienīgais, ko viņa paverdzināja sev.
Tad viņa pēkšņi satvēra manu roku, un vilka uz skolas otru galu. No sākuma viņas tvēriens bija ciešāks, bet ko mēs sākām tuvoties skolas galam viņa sāka lēnām atlaist manu roku. Un tad viņa pēkšņi apstājās un pagriezās pret mani.
“Un tagad stāsti!”blondā teica, un ieskatījās man acī, lai redzētu vai es meloju vai nē.
Un tad es viņai sāku stāstīt par puisi, un visu ko viņš man teica. Drīzāk tas viss izklausījās pēc slima suņa murgiem, bet es cerēju, ka viņa saprata mani, kad pabeidzu stāstīto, es apklusu un gaidīju, kad viņa noraidoši teiks, ka man pašai savs ceļš tālāk ir jāiet, un ka viņa paliks šeit.
Pēc neliela klusuma brīža viņa noteica:
“Tas daudz ko izskaidro, bet tev drošvien ir jādara, tas ko viņš lika, bet to tu nedarīsi viena pati, mēs dosimies kopā projām no šejienes!”
