Kaut kas lodā pa pakrūti un rausta bizes, kodī mans lūpas manā vietā pavisam neromantiskā veidā un man ir bail. Atzīstu. Šī atziņa ir tas, ko esmu meklējusi aiz neīstas drosmes. Es esmu gļēva. Paldies par uzmanību.
Kaut kas lodā pa pakrūti un rausta bizes, kodī mans lūpas manā vietā pavisam neromantiskā veidā un man ir bail. Atzīstu. Šī atziņa ir tas, ko esmu meklējusi aiz neīstas drosmes. Es esmu gļēva. Paldies par uzmanību.
VĀRDI.
Man ir kauns.
Man ir kauns jūsu priekšā.
Kauns par vādiem, kas plūst
Caur pirkstiem rīklē iekšā.
Kauns, ka jūs varētu
Paņemt manus vārdus riekšavām pilnām
Un rokām, maigām, mānīgi siltām,
Man atkal sabāzt atpakaļ rīklē.
Man kauns par savu nekaunību,
Jo pat pašas vārdi man spītē.
Tie ielokās asfaltā,
Traucē mieru klusumā.
Es esmu kaila jūsu priekšā.
Šie vārdi mani izģērbj
Un es stāvu savā vienkāršībā,
Līdz tie mani dobu izgrebj.
Man ir kauns,
Ka jebkad esmu atvērusi muti,
Ļāvusi tiem izsprukt
Katram uz savu pusi,
Vienam uz druvu,
Vienam uz upi.
Nē, katrs par sevi tie nav nekas ļauns.
Bet tagad jūsu priekšā kailai...
Mani māc neprātīgs kauns.
***
Viņa ir remdena.
Reiz viņa bija uguns, bet
Tas laiks sen ir garām.
Es esmu remdens.
Reiz bija laiks, kad visam
Gājām cauri kopā.
Pagājis.
Man nepietiek gāzes mums abiem.
Tā tomēr ir kļuvusi aplam dārga.
Kurš bija tas mirklis,
Kad mūsu jutība
Novārga
Un iestājās trulums?
Telpa starp mums
Ir mitra un remdena.
Tālākajā stūrī kā nolemtības zīmogs
Savus pirkstus stiepj pelējums.
Mēs esam remdeni.
Kā piemirsta tēja.
KLIEDZIENS.
Man tik izmisīgi
Tik sāpīgi spiedīgi
Tevi vajag.
Un vēl joprojām tu netici,
Ka kāds var būt tik izmisis
Kā es.
Tagad.
Mana galva manam prātam kļūst
Par mazu.
Tikai viens cilvēks mani pa īstam dzird.
Par maksu.
Visam ir maksa, cena.
Nospraud savu
Un es izvilkšu visu, kas man ir
No maka,
Pardošu labo roku, dvēseli, ko vēlies,
Tā būs tava,
Bet pasaki to, ko man tik
Izmisīgi, bezcerīgi, gļēvulīgi
Vajag.
Atver debesis un ļauj tām krist
Itkā nekas nemaz nebūtu noticis
Jo man nav spēka atvērt mākoņus
Kā to proti tikai tu.
Atplēs vaļā manus kaulus.
Ļauj maniem briesmoņiem atklāties.
Sadedzini visu, kas nav balts.
Netīrumus, pelnu spaini, kas tur sakrājies.
Izrauj dusmas tieši no ādas
Man vienalga, ko tas maksā
Tikai lūdzu atklāj
Savas draudzības cenu.
Man vēl ir divas labas nieres.
Par tām es tavu darbu pērku.
Tāda paskaļa tev tā dzeja šoreiz sanākusi - nedrīkst pārdot to, kas pieder tev, bet tas ir jātaupa nākotnei
Skatījos pēc ievada, Tev ir bail. Kāpēc? Es pat labprāt ar Tevi privāti aprunātos. Un, runājot par dzeju, Tu neesi plānojusi kādreiz kaut priekš sevis izveidot/izdot dzejoļu krājumu?