http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-9/648632
Elīza dzirdēja zvanu no stundas un uzmetot ik pa laikam skatienu pulkstenim, saprata, ka laiks šodien stāv uz vietas. Meitene ļoti labi saprata, ka Rūdolfs noteikti vēlas vēl nomazgāties un pārģērbties, tāpēc kavējas. Tomēr tas sekunžu skaitītājs, vienkārši stāvēja uz vietas.
- Mēs nu labāk iesim, - Laura pamanīja, ka viņu virzienā nāk Rūdolfs un paņemot aiz rokas Ēriku, vilka viņu prom. Laura joprojām iekšēji lūdzās, lai viss nokārtotos. Visvairāk viņa vēlējās palikt tepat un atbalstīt māsu. Varbūt neaiziet pavisam prom un būt tuvumā? Ja nu tā informācija bija patiesa, tad māsai viņu vajadzēs. Aizejot aiz stūra, viņa piegrūda Ēriku pie sienas un aizspieda viņa muti, lai nodrošinātu puiša klusēšanu.
- Līdz galam neuzticies viņam? - Ēriks klusi jautāja.
- Es tāpat kā pārējie nepazīstu viņu, - Laura čukstēja, - Un vēlos tikai pārliecināties, ka viss būs labi.
- Tātad tagad mēs viņus izspiegosim? – Ēriks likās priecīgs par šo faktu.
- Nē, tikai uzmanīsim, - Laurai nepatika vārds spiegošana, tāpēc izvēlējās tādu, kas skanētu labāk.
- Ja tu tā saki, - Ēriks smaidot piekrita.
- Kuš, - Laura puisi klusināja, lai dzirdētu aiz stūra notiekošo.
- Tu ilgi gaidi? – Rūdolfs jautāja Elīzai uzmetot skatienu apkārtnei, pārliecinoties, ka viņi ir vieni.
- Laiks vienkārši ir apstājies, - Elīza atzinās un ļāva, lai Rūdolfs viņu apskauj un noskūpsta. Skūpsts jau atkal pierādīja to, ka viņai ir jūtas pret šo puisi, tas viņu sildīja un patīkami satrauca.
- Mēs varētu doties pastaigāties, - Rūdolfs ierosināja, - Tāpat te drīz saradīsies pīpētāji un no sarunas mums nekas nesanāks.
- Tev taisnība, - Elīza redzēja kā atveras skolas durvis un bariņš skolas biedru jau nāca šajā virzienā, - Kur iesim?
- Tev jau labāk zināma šī apkārtne, - Rūdolfs smaidīja, kaut gan varēja manīt puiša satraukumu. Viņš nervozēja un tas Elīzu uztrauca.
- Dodamies turp, - Elīza norādīja parka virzienā un abi uzsāka lēnām iet turp, - Kāpēc tu pameti savu skolu? – viņa jautāja, attālinoties no pīpētavas.
- Man ļoti patika vecā skola, - Rūdolfs stāstīja, - Biju kopā ar draugiem izveidojis savu grupu. Mums tīri labi veicās, spēlējām visos skolas pasākumos un pat kaimiņu skolas aicināja mūs ciemos. Mūzika ir tas, kas man patiešām padodas, man pat ir vairākas dziesmas.
- Nezināju, - Elīza smaidīja par šo atklājumu, tomēr vēlējās dzirdēt tālākos paskaidrojumus.
- Un tad grupā ienāca kāda meitene, - Rūdolfs stāstīja. Likās viņam nav patīkamas šīs atmiņas, tomēr puisis turpināja, - Viņa bija mana labākā drauga meitene ar satriecošu balsi, tomēr man viņa nepatika. Viņa likās iedomīga, jo uzskatīja, ka ir vislabākā dziedātāja un bez viņas mūsu grupa nebūtu tik laba. Es pret viņu izturējos nievājoši un viņai tas nepatika. Es izteicu pretīgas piezīmes un vienmēr aizrādīju, kad dziedāja šķībi. Puiši tikai pasmējās par maniem komentāriem, bet viņa šķiet tos visus pierakstīja.
- Bet kāpēc tu to pacieti? – Elīza vēl neko nesaprata.
- Man likās, ka viņa ilgi nepaliks ar mums. Sastrīdēsies ar manu draugu un varēsim pasūtīt viņu, - Rūdolfs paraustot plecus noteica, - Tomēr es viņu nenovērtēju.
- Kādā ziņā? – viņi bija tikuši līdz tālākajam parka stūrim un pamanot tukšu soliņu, Elīza ar rokas mājienu piedāvāja apsēsties. Rūdolfs piekrita. Apsēžoties puisim pretī, Elīza iekārtojās tā, lai redzētu viņa acis un varētu uztvert katru viņa vārdu.
- Saprotot, ko vēlos panākt, viņa kļuva tik jauka pret Kasparu, ka man metās nelabi, - Rūdolfs saviebās, - Kasparam likās, ka viņi abi ir viens otrā saķērušies, bet es redzēju, ka tā nav.
- Un ko tu darīji? – Elīza tā īsti nevēlējās dzirdēt atbildi, viņai nelikās, ka tā viņai patiks.
- Ja godīgi, tad neko, - Rūdolfs nopietni skatījās Elīzas acīs. Arī viņš vēlējās redzēt, ko tās teiks, - Visu izdarīja viņa.
- Un ko viņa izdarīja? – satraukums pieņēmās spēkā.
- Paaicināja mani parunāt, - puisis caur zobiem izgrūda. Viņa rokas sažņaudzās dūrēs un viņš valdīja iekšējo niknumu, - Mēs sastrīdējāmies. Pateicu viņai beidzot visu ko domāju, bet novaldījos, lai neiesistu, jo viņa tiešām to bija pelnījusi. Lai nomierinātos, izgāju pa otrām durvīm nedaudz pastaigāties. Pēc pusstundas mani arestēja.
- Par ko? – Elīza apjuka par šādu paziņojumu.
- Viņa atgriezās pie Kaspara noraudājusies un ar saplēstām drēbēm, paziņojot, ka esmu viņu izvarojis. Es joprojām nesaprotu kā viņi panāca to visu, jo pat ekspertīze apstiprināja to, ka viņa ir izvarota.
- Bet tu taču esi brīvībā, - Elīza iekšēji ticēja tam, savādāk taču viņš nebūtu uz brīvām kājām.
- Pietrūka pierādījumu. Lai arī viss izskatījās pēc izvarošanas, viņai neizdevās pierādīt, ka tas biju es. Man liekas, ka eksperti bija vienkārši uzpirkti. To noteikti panāca viņas papucītis.
- Bet kāpēc tu necīnies par taisnību? - Elīza bija šokēta.
- Visu, ko es varēju, to pierādīju, - Rūdolfs klusi noteica, - Tomēr, ja tavi draugi tev līdz galam netic un tev nav naudas, lai uzpirktu visus pārējos, tad cīņa ir bezjēdzīga.
- Un tavi vecāki? - Elīza nesaprata kā ir iespējama šāda netaisnība.
- Man liekas arī viņi man līdz galam nenoticēja, - Rūdolfa sejā varēja redzēt vilšanos, - Viņi aizbrauca strādāt uz Rīgu, bet mani nosūtīja uz šejieni, cerot, ka neradīšu vairs problēmas.
Elīza nezināja, ko teikt pēc dzirdētā. Viss izklausījās pēc pilnīga absurda.
- Vai tu joprojām vēlies sev tādu puisi? – Rūdolfs skatījās meitenes acīs gaidot atbildi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-11/649048
