Pēc ilgas domāšanas izlēmu, ka neturpināšu savu iepriekšējo stāstu, bet sākšu kaut ko citu.
Nikni uzlūkoju skolotāju. Atkal viņa kaut ko nesaprotamu vāvuļoja. Kad viņa beidzot sapratīs, ka mums nekas no tā ko viņa stāsta, nav vajadzīgs dzīvē?
Un atkal jau man atbilde bija priekšā, tas viss mums ir vajadzīgs, lai kļūtu izglītotāki, un lai attīstītu sevi. Pametu skatu pulkstenim, kas negribīgi kustējās uz priekšu.
Apnicis jau šeit viss. Tā pat neko nevēlos šeit izprast ne arī mācīties. Viss par ko es tagad spēju domāt bija viens puisis ar kuru biju iepazinusies internetā. Es biju iemīlējusies, pilnīgā svešiniekā no interneta.
Sirds vai tiecās pēc viņa. Un beidzot mēs sarunājām satikties, kas mani vai no līksmes gāza nost. Tas notiks pēc manām stundām. Viņš apsolīja mani sagaidīt pie skolas, un tālāk aizvest uz kādu restorānu vai kafejnīcu.
Bet tie bija tikai sīkumi, beidzot es redzēšu viņu dzīvē!
Nezinu, kas viņā man piesaistīja, bet es vai tvīku pēc viņa sarunām. Viņa balss ir tik maiga, kas tā liek vai pacelties spārnos, un nekad nenokrist šeit. Un man patika, ka mums bija tik daudz kopīgu lietu. Vienīgais, kas mūs šķira bija gadi. Man ir 16, bet viņam 28.
No sākuma tas šķita daudz, bet vēlāk jau tikai sīkums. Vismaz bildes kuras viņš man tika atsūtījis, viņš nemaz tik vecs neizskatījās.
“Aleksa, tu vēl neguli?”skolotāja aizkaitināti novilka, un es nicinoši paskatījos uz viņu.
Vai viņai nebija vienalga, ko es daru? Savilku lūpas bēdīgā sejas izteiksmē, un noteicu:
“Skolotāj, man vienkārši šodien sāp galva.”
Skolotāja diezgan skaļi nopūtās, un turpināja savu darbu pie tāfeles.
Es noliecu galvu pret burtnīcu, un pasmaidīju. Gan jau drīz es tikšu no šejienes projām, gan jau drīz es ar savu draugu aizbrauksim kaut kur tālu prom, un nekad neatgriezīsimies šeit!
Man nevajag ne tos skolotājus, ne vecākus. Viņi tikai grauj manu dzīvi, pēc saviem morāles principiem. Tad es nedrīkstu iet pie draudzenēm, tad uz kādu balli. Kam viņus vajag? Labprāt būtu laimīga, ka viņi visi vienkārši izzustu, un nekad man nenāktos ar viņiem sastapties.
Beidzot nozvanīja zvans. Apmierinātāk pasmaidīju. Jau pēc pāris minūtēm es ar viņu satikšos.
Piecēlos no sola, un sametu visu, kas bija uz galda iekšā somā. Tad to aizvēru ciet, un devos uz ģērbtuvi.
Vairs man tikai bija jāuzvelk virsū jaka, un tad viņš jau mani gaidīs. Nez kāda automašīna viņam piederēja. Sapņaini ieslīgu domās, kā visas manas klases biedrenes skaudīgi noskatīsies uz mani, kad es iekāpšu mašīnā blakus izskatīgam vīrietim.
Biju tik aizdomājusies, ka nepamanīju, ka esmu klāt jau pie ģērbtuves. Ātri tajā ieskreju iekšā, paķēru savu jaku, un dodoties ārā uzvilku to.
Izejot ārā no skolas uz reiz devos uz stāvlaukumu. Nākot tuvāk es redzēju tur stāvam tikai skolotāju mašīnas, un baltu busiņu. Viņš pa tiešām būs aizmirsis par mani? Varbūt viņš tikai kavējās!
Lēniem soļiem sāku iet uz balto busiņu. Varbūt tā mašīna piederēja viņam, jo agrāk šeit tādu nebiju redzējusi. Ar katru soli mana sirds sāka pukstēt aizvien ātrāk, un ātrāk.
Tad es biju piegājusi tam klāt. Šķita jocīgi, ka mašīnas logi biju tonēti, un nevarēja neko saskatīt, kas iekšā ir. Es paliecos mazliet uz priekšu, bet tad pēkšņi atvērās durvis, un pa tām iznāca ārā garš, būdīgs miesas būves vīrietis.
Viņš sagrāba mani ar spēku aiz pleciem un vilka uz mašīnas aizmuguri.
Es sāku kliegt, bet viņš pielika man vienu roku priekšā, un jau pēc mirkļa, viņš iesvieda mani mašīnas aizmugurē.
“Nevajag visiem ticēt, it īpaši nepazīstamiem cilvēkiem!”vīrietis smiedamies noteica, un ar spēku aizcirta mašīnas durvis ciet.
