Neskatoties uz to ka viņam bija nenoliedzama velme turpināt skriet, viņš apstājās un apdomāja paveikto. Tas vairs neko nemainīja, bet doma par to ka gūta mācība procesā viņu nomierināja. Saule parādījās pie apvāršņa. Bija auksts un zāle bija klāta ar rasu. Uz blakus esošā ceļa, kas ved uz māju pusi, bija svaigas sliedes. Viņš paskatījās uz saules pusi apdomādams situācijas absurdumu un ne līdz galam izbaudot saullēktu, devās pa ceļu uz priekšu. Prom no mājām.
Pēc apmēram 20 minūtēm, kad saule bija redzama pilnībā, pār ceļam pārskrēja vāvere. Tai nebija saistības ar itin neko, bet tas neliedza vāverei skriet pāri ceļam un novērst uzmanību. Vienīgā lieta ko vairs varēja novērst bija uzmanība viņš nodomāja pie sevis un vāveres netraucēts devās tālāk.
Strīds starp pienenēm un rozēm ir ilgstoš process. Nezāles, kas šķiet vēl sliktu tikai visam citam ir lielos daudzumos, bet rozes, kuras mēs cenšamies apbrīnot un novērtēt audzējot un rūpējoties par tām, padara dzīvi skaistāku. Tās nav ne labākas ne sliktākas. Mēs vienkārši novērtējam to, kas ir rets un grūti pieejams. Visā kam ir kaut kāda nozīme ir jāiegulda darbs.
Ejot viņš attapās ievērojot, ka domā. Viņam nebija ne jausmas vai viņš to darīja vai tas vienkārši notika. Nu bija jau par vēlu lai noskaidrotu. Domas par domu būtību bieži nomāca viņa galvu. Patiesību sakot tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viss notika kā tas notika viņa dzīvē. Tāpēc viņš tieši šobrīd, auksta rīta agrumā, devās pa ceļu prom no mājām bez noteikta mērķa. Iet ir labāk nekā sēdēt viņš atgādināja sev.
Velme kaut ko vēlēties un doma par to ka velme ko velēties ir vismaz kaut kāda velme. Vai tiešām no šīs paradoksālās situācijas nebija izejas?
Galvenais nepazust savās domās. Bet varbūt ir jāpazūd lai spētu atrasties? Kur es atrodos? Viņš nodomāja un izlēma novirzīties no ceļa. Lēnā garā viņš devās iekšā mežā. Tas bija skaists. Priedes un sūnas, priedes un sūnas. Apkārt nebija nepatīkamu kukaiņu, kas varētu pievērst viņa uzmanību atpakaļ realitātei un likt pārtraukt domāt.
Ir grūtāk iet kad tu noej no ceļa. Viņš klusi nomurmināja. Tas lika aizdomāties par to kāpēc lai viņš to teiktu. Kāpēc viņš to vienkarši nenodomāja, viņš to pateica. Apkārt nebija neviena, kas to spētu sadzirdēt. Vismaz viņš domāja, ka neviena apkārt nebija. Viņš paskatījas apkārt, bet neko, kas viņu spētu sadzirdēt neredzēja. Apkārt nevina nebija. Bet kā gan viņš to varēja zināt.
Virzoties dziļāk mežā saules gaisma saruka. Tai bija grūti izspraukties caur kokiem. Troksnis. Te kāds ir. Te kaut kas ir. Viņš apstājās un mazliet izbijies, bet diez gan pašpārliecināts skatījas uz vietu no kuras troksins tikko bija atskanējis. Tas izklausījas pēc kāda dzīvnieka. Viņš pamanija āpsi. Lēnām un klusi viņš lavījās tuvāk šim dzīvniekam, kas netraucēti ložņāja pa sūnām meklējot ko ēdamu. Pēc pāris soļiem āpsis tomēr ievēroja viņu. Nosākuma apmulsis, vismaz viņam tā šķita, kā gan viņš varēja zināt vai āpši vispār spēj apmulst, tas strauji pagriezās un metās prom. Viņš noskatījas, kā šis patīkamais dzīvnieks aizskrien prom uz krūmu pusi un turpināja savu ceļu mežā.
Vai dzīvniekam galvā arī ir balss, kas pasaka viņam ko domāt? Kā gan ir domāt bez valodas. Viņš apstājās un iztēlojās kā priede pāris sekundžu laikā izaug no maza kociņa. Esmu pieradis domāt tikai ar vārdiem viņš nodomāja. Varbūt vajadzētu biežāk iztēloties lietas?
Viņš bija nonācis pie kalna, kuram vienā pusē bija krauja ar smiltīm. Itkā puse kalna būtu sākus birt zemē. Grants un nokrituši koki. Lēnām viņš piegāja pie kraujas malas un paskatījas apkārt. Šī vieta bija skaista. Kā gan skaistumu var novērtēt un izbaudīt? Domas viņu ne mirkli neatstāja vienu. Tikai brīžiem, kad ārpasaulē notika kas tāds, kas pievērstu viņa uzmanību. Tam nevajadzēja daudz. Tajos brīžos viņš aizmirsa ka domā. Tad viņš dzīvoja.
Virs galvas, augstu gaisā pārlidoja pāris putni. Viņš tos neatpazina. Vai viņam vajadzētu viņus atpazīt? Ko gan tas mainītu. Priežu galotnes lēnām šupojās un radīja patīkamu un nomierinošu gleznu tieši virs viņa. Kā kustīga glezna debesis cīnījās ar priedēm. Skaisti viņš nodomāja.
***
Bija laiks iet atpakaļ. Viņam bija jādodas uz pilsētu. Viņam bija jāpabaro kaķis.
Viņš sāka iet atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru ieradās. Drīz vien viņš bija pie vietas, kur viņam izdevās sastapties ar āpsi. Es satiku āpsi pa ceļam viņš klusi nomurmināja. Šoreiz pat neaizdomājoties par to kāpēc viņš tā darīja. Viņam bija jādodas.
Atpakaļ ceļā kustība notika ievērojami ātrāk. Saule jau bija mazliet pacēlusies virs apvāršņa brīdī, kad viņš nonāca pie ceļa. Pļavā, pār kuru varēja redzēt mājas, stāvēja alnis. Novēršoties un paskatoties rūpīgāk, viņš to vairs neredzēja. Man laikam tikai likās viņš nodomāja. Kā gan uzticēties kaut kam.
Ejot pa ceļu diez gan ātrā gaitā viņš nolēma, ka bija labi pavadījis laiku pēdējo pusstundu atrodoties mežā. Viņš nodomāja es esmu atslābinājies. Vai tā bija vai nebija nevar pateikt neviens.
Ieejot pagalmā, kurā bija nesen nopļauta zāle. Pienenes jau bija tieši noziedējušas un vējam pūšot pāris sēklas lidoja tieši virs zemes, līdz tās nokrita un visticamāk pēc kāda laika radīja vēl pienenes.
Viņš iegāja pa durvīm. Likās ka māja ir tukša, bet viņa vecmāmiņa vēl gulēja. Viņa vecmāmiņa vienmēr ilgi gulēja. Nomodā viņa rūpējās par māju un gatavoja ēst. Brīvajā laikā viņa lasīja grāmatas. Šķiet ka viņa visu laiku lasīja vienu un to pašu grāmatu. Grūti saprast vai viņa to ilgi lasīja vai arī vairākas reizes. Kāda starpība atkal nodomājot viņš pagatavoja sev kafiju un devās uz pilsētu. Domas atstājot mežā un turpinot dzīvot, kā pirms tam. Tikai šķietami mazliet gudrāks. Vismaz viņam tā šķita. Galvenais jau ir tas, ko viņš pats domā.
