Krants: Ir jāmācas pelnīt, nevis apliecināt sevi cīņā, par daudz ir tādu, kuri savu netikumu uzveļ otram.
Eiropa: Atsakoties no nepatikas savas, tu nevari novērtēt iemeslu, apkārtējiem censties būt lieliem.
Krants: Tad kapuce, kas man kalpoja, kā klapes zirgam ceļā, lai nemanītu grāvjus pa malām, man jāatstāj mājās.
Eiropa: Nomests vērdiņš uz zemes spīd tik ilgi, līdz kāds to paceļ.
Krants: Varu pagaidīt, lai saprastu, kuram tas nozīmē jo vairāk.
Eiropa: Tas pasaka to, ka vērdiņam, kurš gulstas uz zemes nav saimnieka sava.
Krants: Es pateikšu, ka varu būt vērdiņa īpašnieks, ja pacels to puse labā.
Eiropa: Tas nozīmē, ka pārmetīsi sev iesākto un nepabeigto.
Krants: Negribu pārmetumos dalīties ar tevi.
Eiropa: Ja vērdiņš jau pacelts un īpašnieks atrasts, kas notiks ar laiku?
Krants: Ja negribi jaukt sevi ar citiem, ir jāatrod vieta sava.
Eiropa: Maldoties laikā nav iespējams meklēt sev vietu.
Krants: Es vietu varu atdot savu, bet bez domas manas tā nav laikā saskatāma.
Eiropa: Es varētu to tagad saukt par savu.
Krants: Tad nevēlos to jaukt ar citu.
Eiropa: Tavs skats ir palicis laikā.
Krants: Neesmu radis dzīvot laikā.
Eiropa: Pacenties atrast vietu savu, es zinu kur noliku laiku.
Krants: Tad jāatvēl man tiem laiks no sākuma, kuri bija ceļā manā.
Eiropa: Steigu nevērs pret sevi.
Krants: Ar dzirdi pietiks mums abiem, lai sapratu, kas kopā veicams turpmāk.
Eiropa: Es laika zobu ielikšu stilbā tavā.
Krants: Ar to ir jābūt pietiekami, lai pateiktu nevienam nezināmu vārdu.
Eiropa: Šoreiz es attkāpšos laikā, tad varēsi pabeigt domu savu.
Krants: Tad jāpavada man tevi laikā, pirms atvēlu laiku citiem.
Eiropa: Jābūt tādiem, kuri spēj laiku pieņemt no manis.
Krants: Labi, ja pavadītais laiks liecina par tevi.
Eiropa: Ir tādi, kuri atsakas no laika.
Krants: Laiks nav lieks, tas jāpataupa ceļam.
Eiropa: Pieliekot punktu, tas liecina par kaut kā beigām.
Krants: Gribu, lai domā par sākumu, man vien atstājot punktu.
lasi, vērtē, komentē
