http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-7/762828">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-7/762828
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
***
Abas ar Kamī bijām izķemmējušas visus Šibaijas veikaliņus, kā arī nopirkušas nepieciešamo. Protams tika nopirktas lietas, kas neietilpa izlaiduma sarakstā, bet no tām es nespēju un negribēju atturēties. Abas bijām iegriezušās gan Lush bodītē, gan arī neizpalika pūkainu zeķu iegāde, jo manas vecās un mīļās zeķes bija savu laiku nokalpojušas. Kamī arī nopirka dažādas nevajadzīgas, bet vilinošas lietas.
Iegājušas kafejnīcā “Miami villa”, apsēdāmies pie loga. Kad pienesa ēdienkartes es uzreiz pamanīju grieķu salātus, tāpēc vairs tālāk neskatījos ēdiena izvēli, bet pārgāju pie dzērieniem. Mans lēmums sliecās par labu ledus augļu tējai. Ārā bija karsts laiks, un pat lielā iepirkšanās un nepārtrauktā kustība manī neizraisīja izsalkumu, tāpēc viegli, veldzējoši salāti bija tieši laikā. Pie mums pienāca oficiants, Kamī laikam bija daudz izsalkušāka par mani, jo pasūtīja grillētu tunci ar piedevām.
-Nu, tu vēlējies par kaut ko parunāt, Šī,- draudzene manī ieskatījās, kā rentgens un to nejautāja, bet konstatēja, kā faktu. Man patika, ka ja citam būtu jāstāsta miljons vārdos, lai viņš saprastu, bet Kamī saprata visu no diviem vārdiem.
Es biju tikko pārkārtojusi visus iepirkumu maisus uz zemes, jo pašai uz mazā dīvāniņa savādāk nebūtu vietas, sadzirdējusi draudzeni, uzreiz pavērsu skatienu viņas virzienā: -Jā, man ir daudz problēmu,- nopūzdamās saskumdināju viņu, bet uzreiz turpināju, -vai tu vispār vēlies klausīties? Tev arī ir pietiekami problēmu, un tagad vēl es ar savām.-
-Šī, paklau,- viņa runāja nopietni, kas mani pārliecināja par vārdu patiesumu, -vai es te būtu, vai ar tevi runātu, ja mani tas neinteresētu? Es esmu gatava palīdzēt, un gan tu man atlīdzināsi reiz!- Viņa mani pārliecināja, man bija svarīgi izkratīt sirdi, bet es to nevēlējos darīt, ja otrs cilvēks nebija gatavs mani uzklausīt.
-Labi, pirmkārt, atceries manu laimes stāstu par aizbēgšanu no Jamas Mamoto?- sākusi runāt, noskaidroju vai jāstāsta viss no paša sākuma, bet Kamī atbildēja apstiprinoši, pamājot ar galvu, -Nu, re! Viņš mani ir atradis, es un daži esam gatavi cīnīties,- es iesāku un runāju bez apstājas, izstāstot visu no sākuma līdz beigām. Stāsts bija neīss, bet piņķerīgs, jo tika pieminēts Alans,Kimberlija, Jama, mani vecāki un daudz kas cits. Es pat dažbrīd šaubījos vai viņa visam spēj izsekt līdz, bet ieinteresētā sejas izteiksme liecināja par visa saprašanu, un jautājumu nebija.
Kad Kamī bija visu noklausījusies viņapārliecinājās: -Uldis tiešām tā arī tevi nosauca?-
-Jā, un tas mani diezgan aizvainoja,- nobubināju, atceroties aizvainojumu uz tēvu.
-Labi,es tev uzreiz nevaru ieteikt neko,- viņa domāja ļoti saspringti, -bet, ja tu esi nolēmusi cīnīties pret to āzi, tad es esmu gatava palīdzēt, jo tu man es svarīga.- Tas mani aizkustināja. Viņa bija gatava riskēt ar savu drošību, lai man palīdzētu sevi izpestīt no radušās ķezas. Bet es to nevarēju pieņemt,tas bija pārāk daudz. Pat uzklausīšana bija daudz no Kamī puses.
Es apdomājusi, kā tieši noraidīt viņas piedāvājumu palīdzēt, iesāku runu: -Kamī, es saprotu, ka tu man vēlies palīdzēt, bet es tavu piedāvājumu noraidīšu, tas ir bīstami tev.-
-Tas nav piedāvājums, bet gan lēmums!- meitene uzstājīgi, pat pavēlošā tonī atteica. Tas manī izraisīja aizkustinājuma jūru, jo es pārvācoties šeit nebiju cerējusi atrast kādu cilvēku, kas nevis nosodīs un nolasīs lekciju, bet gan palīdzēs tikt laukā no problēmām kuras esmu savārījusi.
Nopūtos, ka nesanāca draudzeni pierunāt, bet es zināju, ja viņa ir kaut ko nolēmusi, tad neatkāpsies. –Re, pie mums tuvojas pusdienas!- iesaucos, sajūtot nodevīgu burkšķi vēderā. Par vēlu burkšķiņ uzradies, tagad iztiksi ar salātiem!
-Šī, man arī ir problēma,- kad abas bijām notiesājušas maltīti, ko es ēdu lēnāk, lai nebūtu jāgaida Kamī, viņa ierunājās cerīgā balsī, kad uzklausīšu.
-Un ko tu uzreiz neteici?- izbolīju acis kā muša un iesmējos, kaut gan iekšā nokaunējos, kad nepaprasīju par viņas dzīvi.
Izskatījās, kad meitene sagatavojas teikt, ko svarīgu un sarežģīti atrisināmu: -Tu noteikti atceries to ballīti uz kuru neaizgāji, tajā vakarā es pārvarēju sevi un man bija vienas nakts sakars ar puisi vārdā Kadans, kas atbraucis no cita rajona,- pēc tā viņa nedaudz minstinājās, -es viņu vairs neesmu satikusi, bet manī ir daļa viņa.- Kamī nokāra galvu, kaunoties par pateikto.
-Tu esi gaidībās!- es priekā klusi iesaucos un viņa pamāja, bet neizskatījās laimīga. Es gan sajutos pacilāti un aizmirsu par savām raizēm: -Tas taču ir brīnišķīgi!-
-Es taisīšu abortu,- draudzene nobēra. Tas mani satrieca. Es neuzskatu, kad šī mazā dzīvībiņa, kas lēnām aug zem Kamī sirds ir par kaut ko vainīga. Vai tā būtu nolaidība vai bezatbildība, bet ja mazs enģelīts ir atradis savu īsto māmiņu, tad viņam jādod iespēja. Iespēja dzīvot šeit, būt laimīgam, izaugt laimīgam.
-Kapēc, Kamī?- es pajautāju tieši un bez aplinkiem, kā parasti to daru.
Viņa ieskatījās manās acīs un runāja: -Šīna, es nevaru pieņemt šo dzīvību, viņš vai varbūt viņa augs bez tēva, kuru es nesatikšu un kurš ir par mani jau sen aizmirsis, es esmu par jaunu, lai viena uzņemtos ko tādu.- Tas mani nemierināja, bet es sapratu, kad šis lēmums ir jāpieņem viņai pašai.
Nopūtusies norādīju, kad es sapratu, un piedāvāju novērst domas no problēmām: -Varbūt aizejam uz kino?- Norādīju uz kinoteātri pāri ielai. Kamī piekrita un mēs samaksājušas rēķinu, paņēmām iepirkumu maisus un izgājām uz ielas. Vienīgais tuvais seanss bija uz Minionu fimu, tāpēc pieņēmām piedāvājumu izsmieties. Ar kolas glāzi vienā rokā un pirkumiem otrā mēs iegājām kino zālē jeb telpā, kurā aizmirsīsim par reālo dzīvo kāda nekad nebūs, kā šiem mazajiem, dzeltenajiem mošķīšiem.
