Atvainojos par kavēšanos. Vēlos informēt, ka nodaļas iespējams dažas dieniņas nebūs. ; )
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-14/763612">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-14/763612
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
-Man būs jāvada auto? - Kamī ieintriģēti vaicāja. Man patika viņas interese arī tad, ja nebija iespēja piedalīties tiešā sakarā. Pirmkārt, tas mani nomierināja, bet otrkārt, viņa ar bērniņu bija drošībā.
Es pasmaidījusi draudzenei, paskaidroju plāna ideju, kas man iešāvās prātā tikai tikko: -Ir kāda sieviete Kimberlija, viņa prot atrast ģeniālus informācijas avotus un arī sazināties ar mums slepeni, nevienam nezinot, bet viņas trūkums ir nemāka vadīt auto, bet tas ir ļoti nepieciešams. - Man liekās, ka Kamī bija gatava iet karā, kaut arī slepeni, bet tūlīt. Viņa bija tik apņēmīga, ka es pat blakus nestāvēju.
-Hmmm, Kimberlija, ceru, ka mēs mācēsim satikt!- meitene iesaucās, kad bija uztvērusi visu informāciju, iešaujot man ar pozitīvisma lādiņu. Viņa, lai arī, kas notiktu atradīs, ko pozitīvu starp nelaimju kalniem.
-Es arī tā ceru!- iesmējos, cenšoties turēt līdz Kamī optimismam. Man tas ne īpaši izdevās, jo smaidīju daļēji samāksloti, vienīgais, kas mani iepriecināja, bija Kamī prieks un, ka viņa saglabāja mazo dzīvībiņu sev zem sirds. Man tas bija svarīgi, lai arī šis bērniņš nebija mans. Viņš bija manas draudzenes, un man draugi ir dārgi.
-Ko darām tālāk?- viņa iejautājās, kad abas palūdzām rēķinus. Es jau zināju, kas man ieplānots, bet nebiju pārliecināta vai Kamī piekritīs palikt vienatnē. Tas ir viņa nevar aizliegt, bet var just aizvainojumu, ka pametu likteņa varā.
-Es nezinu vai tu vēlies palikt viena,-iesāku, nedroši paskatoties uz viņu, -patiesībā man bija ieplānota tikšanās ar Alanu, nu viņu, kas palīdzēs ar Jamu.- Es nebiju brīdinājusi Alanu par šo izrunāšanos, bet man nebija laika, jo nepieciešamība radās brīdī, kad Jama mani viesmīlīgi apciemoja slimnīcas gaitenī.
Viņa uz mani neticīgi paskatījās, un es jau nodomāju, ka meitene apvainojās, bet Kamī sakāmais visu padarīja skaidrāku: -Tā paklausies, ko es tev varu aizliegt un ko nē? Tagad tas ir svarīgi, tāpēc es uzstāju, lai tu ej izrunājies ar to, nu kā, Alanu!- Man ļoti patika viņas sapratne. Tik pat draudzene varēja pateikt, ka negrib palikt viena, un es tik viņai grūtā situācijā arī neatstātu vienatnē. It kā viss beidzās labi, un aborts netika uztaisīts, bet tas noteikti ir liels pārdzīvojums. Iespējams arī pārmetums, kad vispār šāda doma tika pieļauta. Vienīgais, kas mani mulsināja bija tas, ka šī brīnumiņa tēvs to pat nezin, un nav teikts, ka vēlās bērnu. Tomēr man bija ideja, kas varētu atrisināt šo neziņu, bet to vēlāk.
-Man ir liels prieks, ka tu atbalsti mani šajā situācijā, bet arī tev ir grūti, un varbūt tu vēlies būt ar kādu,- es paskaidroju savas aizdomas, kāpēc es biju nedroša. Man nebija vairāk, ko teikt un piebilst. Šī meitene bija tik saprotoša, ka es biju nedaudz šokēta. Ne jau, ka Kamī ir tik pretimnākoša, bet, ka vispār ir tādi ļaudis, kas nav savā dabā kaut nedaudz egoisti. Un dziļi sirdī es zināju, Kamī ir cilvēks ar tīru dvēseli un labu sirdi.
Viņa piecēlās, apgāja apkārt galdam, jo sēdējām viena otrai pretī un mani cieši samīļoja, tas bija tik jauki un sirdij silti, ka es arī viņu stipri, jo stipri apķēru. Viss šis process manas raizes samazināja uz pusi, viss likās atrisināms, jo blakus bija cilvēki, kas gatavi palīdzēt ar visām četrām. Kamī paskatījās uz mani un smaidot ierosināja mainīt tēmu: -Viss, tagad runājam par kaut ko jautru! Piemēram, kur tu svinēsi savus astoņpadsmit?- Es biju domājusi par šo jautājumu, bet īsti nezināju ko gribu. Man gribējās kārtīgi izballēties, bet atkal negribējās liela apjoma pasākumu. Daudz ideju, maz vēlēšanās tās realizēt. Bet man bija vēl pusotra nedēļa, lai sagatavotos.
-Ak, mīļā, es nezinu, bet tu tiksi ielūgta, kad viss būs izlemts!- es nopūtos un ieliku naudu rēķina kastītē, ko tikko atnesa. Atstājušas dzeramnaudu, izgājām no picērijas. Es piedāvāju Kamī aizvest mājās, bet viņa vēlējās pastaigāties, tāpēc devās kājām. Viss būs labi, lai paelpo svaigu gaisu, bet man jāsagatavojas sarunai ar Alanu.
Izņēmu savu telefonu un, atradusi viņa numuru zvanu žurnālā, nospiedu zvanīšanas pogu, pagaidījusi mazu mirkli, Alans pacēla klausuli, -Sveiks, Alan, te Šīna Takaši!- Nosaucu arī uzvārdu, jo nebiju pārliecināta vai esmu vienīgā viņam zināmā Šīna. Ļoti cerēju, ka puisis atradīs laiku, lai satiktos.
-Čau, atpazinu uzreiz!- viņš iesmējās man jau iegaumētos smieklus, maigus bet nedaudz rupjus, -Vai kādi jaunumi?- Alana jautājums mani iepriecināja, jo nebūs pašai jāsāk. Neesmu jau zaķpastala, bet neesmu arī sūdzambībele. Man patīk būt par sevi!
-Ir,- tieši atbildēju par viņa jaunumu jautājumu, -Jama ir šeit, Šibaijā.- Lai gan situācija bija nopietna, manai sirdij bija vēlme uzzināt, kā reaģēs Alans. Vispār mana sirds nedomāja par lietu, bet lidinājās savās vēlmēs neņemot vērā, kas notiek.
-Mums ir tūlīt pat jāsatiekas!- Alans manāmi satrūkās, kas nozīmēja ne tikai raizes par mani, bet arī bailes par sevi. Par Jamas nodošanu.
