Čau, mīlīši! :) Nolēmu, ka šodien ievietošu jaunu nodaļu. :)) Pārlasīju tikai dažas reizes, tāpēc varbūt nepamanīju kādu kļūdu. Lielu, lielu piedošanu par to.
Interesantu lasīšanu. ;*
-Nebiju domājis, ka izaugsi tāda,- vīrietis aiz muguras nosmējās.
Sjū lēni pagriežas, baidīdamās, ka jebkura strauja kustība liks vīrietim uzbrukt vai vēl nez ko izdarīt. Aiz viņas stāv, kāds ne pārāk vecs vīrietis. Viņam uz galvas ir cepure un cik, nu, var redzēt vīrietim ir blondi vai sirmi mati. Vājā apgaismojumā pat nevar noteikt. Viņam ir garš mētelis līdz ceļiem un ādas bikses. Viņš izskatās pēc motociklista. Ja būtu jaunāks, Sjū viņu nosauktu par slikto zēnu.
-Kādai tad man vajadzēja būt?- meitene nedroši iejautājās.
-Kompleksi, bailes iziet no mājām… kas vēl jums, meitenēm, var būt? Goda vārds, nezinu, bet nebiju gaidījis, ka tu iesi uz dejām. Pie tam uz tādām,- vīrietis pasmīn.
Sjū nekad arī nebūtu gājusi uz tādām dejām, ja ne Laila un pamāte. Viņas teica, ka meitenei vajag pakustēties, atbrīvoties, ka viņai vajag kaut kādu hobiju. No sākuma viņas vēlējās, lai Sjū spēlē volejbolu. Nē, Sjū nepiekrita. Nekādas sporta spēles Sjū nepatīk. Pamātei radās doma Sjū sūtīt uz kulinārijas kursiem. Nē. Tas nekam nederēja. Un reiz Laila atrada reklāmu par šīm sporta dejām. Sjū nekas neatlika kā piekrist. Sākumā bija doma, ka viņa mēnesi ies, bet tad pateiks, ka viņai nepatīk.
Sev par brīnumu, Sjū iepatikās. Tāpēc viņa vēl joprojām ir te. Šis jau ir ceturtais gads.
-Kas jūs esat?- no Sjū izspruka jautājums.
-Kādreiz biju sens tavu vecāku draugs. Biju redzējis tevi pavisam maziņu, kādus divus mēnešus vecu. Tu biji ļoti jauka,- vīrietis patiesi pasmaida. –Bet tad viņi sāka sist. Es vairs nevēlējos viņus pazīt.
-Bet tad jau jūs varējāt iesūdzēt viņus policijai! Man nenāktos to piedzīvot!- Sjū iesaucās.
Viņa aizmirsa par bailēm. Sjū saprata, ka šis vīrietis varēja viņu izglābt, bet neglāba. Viņš vienkārši pārstāja draudzēties ar viņas vecākiem. Tad nu gan tie bija noskumuši! Tādu draugu zaudēt – tīrās šausmas, ne? Sjū tagad varētu būt bijusi kā prasta jauniete, kuru nesita deviņus gadus! Viņa būtu pavisam citādāka! Kāpēc viņš nenosūdzēju viņus? Kāpēc lika viņai mocīties?
-Redzi, Sjūzena, nekas nav tik vienkārši. Es viņiem biju parāda lielu naudas summu. Tādu kāda tev pat sapņos nerādījās. Viņi teica, ka aizmirsīs, ja es viņus nenodošu. Man nekas cits neatlika,- vīrietis parausta plecus.
-Jūs vecākus nosūdzētu, policija viņus noķertu. Viņi to negaidītu!- Sjū nepadevās. Vienmēr ir izvēle. Viņš izvēlējās nenodot.
-Nenoķertu,- viņš sadrūma. –Viņiem jau sen bija gatavs plāns. Viņi aizbēgtu un tad mani nogalinātu, bet es vēl gribēju dzīvot. Gribēju redzēt kāda tu būsi, kad izaugsi. Gribēju piedalīties audzināšanā.
-Ieraudzījāt?- Sjū saņem rokas dūrēs. –Un es kaut kā neredzēju, ka jūs piedalītos manā audzināšanā.
-Ieraudzīju un esmu apmierināts,- viņa lūpu kaktiņi nedaudz paceļas uz augšu un tad nolaižas. –Man neļāva piedalīties. Tavs patēvs to stingri aizliedza man, kad uzzināja, kas es esmu. Es tevi varēju tikai vērot un brīdināt, ja kaut kas notiks.
-Brīdināt?- Sjū paceļ uzacis.
-Jā,- viņš pamāj ar galvu.
###
Meitene ar tukšu skatienu ieiet savās mājās. Vīrietis laipni piedāvāja aizvest viņu uz mājām, un Sjū piekrita, nemaz neiedomājoties, ka viņš varētu būt viņas ģimenes padotais. Sjū nebija laika iedomāties. Viņas galvā notika īsts haoss. Viņa reizē baidījās, dusmojās un ienīda.
Ja viņi ir pilsētā, tas nozīmē, ka viņas ģimene, draugi un iespējams deju grupa vairs nav drošībā. Ja pat savu bērnu viņi mierīgi varēja sasists zilimelnu, tad svešos viņiem cilvēkus, viņi mierīgi varēs nosist. Nogalināt. Iedomājoties to Sjū atspiežas pret sienu un cieši aizžmiedz acis. Nē. Sjū ir pret to, lai kāds kaut ar pirkstiņu aiztiek viņas ģimeni un draugus.
Bet vai nevarētu būt tā, ka viņi vienkārši atbrauca paciemoties? Izbaudīt šīs pilsētas skaisto dabu, kafejnīcas, restorānus un izklaides vietas. Nē. Lai kā arī būtu, šī ideja Sjū liekas absurda. Viņi nepabeidza darīt to ko iesāka. Vecāki noteikti vēlētos to visu pabeigt. Sjū kā nekā nav viņiem neko parādā, viņa var mierīgi pastāstīt to ko zina par vecākiem.
Ja viņa kaut ko zinātu, protams. Gadiem ejot zināšanas par ģimeni nepalielinājās. Viss drīzāk, Sjū pat kaut ko ir aizmirsusi. Vecāki bieži vien bija ļoti skaļi strīdējušies. Visu ko Sjū bērnībā varēja dzirdēt, viņa aizmirsa. Var būt to visu vajadzēja pastāstīt uzreiz, kad viņa tika brīvībā. Policisti bija prasījuši. Sjū nerunāja. Viņa klusēja, jo neticēja, ka beidzot viss ir beidzies. Viņa bija šokēta par tik lielām pārmaiņām. Meitene nebija gatava runāt.
-Kaut kas notika, Sjū?- pamāte iejautājās.
Sjū atvēra acis. Viņa ierauga sev priekšā sievieti, kuru vecums padarīja tikai skaistāku. Viņai ir spīdīgi, tumši brūni mati, labsirdīgas, zilas acis, kurās vienmēr var atrast jautrības dzirkstelīti. Viņas lūpas bieži vien rotā plats smaids. Sieviete ir vienā garumā ar Sjū, varbūt nedaudz īsāka. Viņa tik ļoti atšķiras no Sjū mātes gan pēc izskata, gan pēc rakstura.
Meitene tikai tagad, atnākot mājās, pa īsto apzinājās, ka tas ko viņai pateica vīrietis ir patiesība. Ka tā nav tikai viņas stiprā iztēle, ko dažreiz Sjū sev centās iegalvot.
-Viņi ir pilsētā,- Sjū nočukstēja. –Mani vecāki ir šeit.
