Sveiki, mīlīši! :) Dodu novērtēt savu stāstu. Nerakstu pirmo reizi, bet nevar teikt, ka šis ir mans simtais darbs. Ja būt godīgai, tad tikai otrais. Pirmais ir galīgi nekāds un es par to netaisos runāt. :)) Tāpēc, jā! Ceru uz labu kritiku. ;) Piedošanu par kļūdām.
Labu lasīšanu!
Prologs.
Mazā meitenīte sēdēja stūrī. Mazā meitenīte raudāja.
Viņu ienīda, viņai sāpēja.
Viņai bija tikai astoņi gadi. Viņa neko nezināja. Viņa bija kļūda. Viņai nevajadzēja piedzimt. Viņa bija vāja. Viņa nemācēja aizstāvēties. Viņa neiederējās šajā mājā. Viņa neiederējās savā ģimenē. Viņai vajadzēja nomirt. Viņa nenomira.
Meitenes melnie mati gadiem ilgi nav mazgāti. Viņas brūnajās acīs vairs nav tās prieka dzirksts. Viņas lūpas ir sasprēgājušas, viņa tās ir pavērusi, skaļi elpojot. Meitenīte elpo kamēr vēl var. Viņa ir bāla kā tikko uzsnidzis sniegs. Viņas mazais augums ir vienos zilumos. Viņa ir sasista, pamesta, nevienam nevajadzīga.
Viņa jau pierada.
Mazā meitenīte vairs necer, ka jelkad kāds izglābs viņu.
Viņa vairs netic brīnumiem.
Pirmā nodaļa.
Sjū vēl joprojām nejūtas brīva. Cik gadu pagāja! Viņa vēl joprojām brīžiem jūtas kā mazā meitenīte. Sjū bieži vien jūt viņu skatienus. Tie viņu pavada uz skolu un no skolas uz mājām. Tie viņu pavada uz dejošanas nodarbībām. Viņi ir pārliecināti, ka meitene nenojauš, bet Sjū zina, ka viņi ir tuvu. Iespējams, viņi viņu nekad neliks mierā.
Cik daudz laika meitenei vajadzēja, lai atgūtos? Četri gadi. Četri nolādēti gadi, kamēr meitene saprata, ka apkārtējie nedarīs viņai pāri. Ka apkārtējie nav viņi. Apkārtējie ir cilvēcīgi, labsirdīgi un jauki. Viņi nav Sjū ģimene. Viņa vēlētos nepazīt savu ģimeni.
-Tev viss labi?- ieejot istabā, Laila jautāja savai mazajai māsai.
Vai man viss labi?- Sjū domās atkārtoja jautājumu. Viņu izglāba kāds policists un pieņēma savā ģimenē. Kopš tā laika pagāja kādi seši gadi. Laikam. Sjū izglāba, kad viņai bija trīspadsmit. Tagad viņai ir deviņpadsmit. Jā, pagāja seši gadi. Tas droši vien ir daudz, bet var būt arī nav. Sjū neatbild, viņa tikai parausta plecus.
Laila katru dienu uzdot vienu un to pašu jautājumu. Sjū katru reizi parausta plecus. Viņa nezina atbildi. Droši vien jau, ka ir viss labi, bet tik pat labi var būt arī slikti. Sjū saprot, ka Laila vēlas vienu dienu dzirdēt pārliecinošu “Jā”. Arī Sjū vēlētos dzirdēt to pašu, bet šķiet vēl nav pienācis laiks.
Sēžot pie spoguļa un ķemmējot savus garos, melnos matus, Sjū jūt Lailas skatienu. Sjū maz runā ar savu neīsto māsu. Īstenībā, Sjū reti, kad atver muti un kaut ko pasaka. Viņā vēl joprojām dzīvo bailes, ka pasakot kaut ko nepareizi, viņu sodīs. Tā tas toreiz bija. Diemžēl viņa vēl joprojām atceras.
-Es nekad neredzēju kā tu dejo,- Laila apsēdās uz Sjū gultas un vēroja viņu.
Sjū apstājās. Neviens, izņemot grupu, kurā viņa iet, nav redzējis kā viņa dejo. Vienīgi viņiem viņa ļauj skatīties. Vienīgi ar viņiem viņa dejo. Viņiem ir tādas pašas intereses kā viņai, tāpēc Sjū nav ko kaunēties. Tomēr ar viņiem viņa nerunā. Šoreiz, tāpēc, ka baidās izpļāpāties. Viņa baidās uzticēties un tikt nodotai.
-Ko tu ar to gribi teikt?- Sjū klusi ievaicājās.
-Vai es nevarētu ar tevi iet? Tev taču nebūs iebildumu, vai ne?- Laila pasmaidīja.
Sjū ir iebildumi un vēl kādi. Meitene norij siekalas. Viņa tikai skatās Lailas acīs. Sjū nav ne jausmas kā pateikt, ka viņa to nevēlas, bet meitene arī saprot - ja viņa patiešām negrib, lai Laila nāk, tad viņai ir jāsaņemas un jāpasaka nē. Tas ir tikai viens vienīgs vārds, un Laila taču viņai neko nenodarīs. Laila ir pusmāsa, kura grib, lai ar Sjū viss būtu labi. Tieši ar Lailu, Sjū pirmo reizi ierunājās pēc atbrīvošanas. Tieši Lailai viņa pirmo reizi uzsmaidīja.
Bet jo vecāka kļuva, jo noslēgtāka palika. Sjū nevēlējās kādu pielaist sev tuvu klāt. Pat ja tā ir viņas jaunā ģimene vai draugi, vai deju grupa. Nevienu. Neviens nav pelnījis uzzināt Sjū pagātni, nevienam nevajag iejaukties viņas dzīvē. Sjū nemaisās citu dzīvē un to pašu prasa arī no citiem.
-Es…- Sjū iesāka. –Var būt ne šoreiz?
Tā nebija piekrišana, bet arī ne noliegums. Var būt kādu citu reizi, pēc mēneša vai diviem, iespējams pēc pusgada vai gada, vai diviem gadiem. Bet ne šoreiz un ne nākamreiz. Sjū nav gatava parādīt kādam no tuviem cilvēkiem savu būtību. Reiz viņa uzticējās savai ģimenei, un viņai darīja pāri. Meitene nav gatava. Seši gadi, tas tomēr ir par maz priekš Sjū. Vismaz četrus gadus no tiem Sjū dzīvoja bailēs, ja ne par sevi, tad par jaunu ģimeni.
Viņa dzirdēja, kā patēvs stāsta Lailai par to, ka Sjū veco ģimeni neizdevās noķert. Viņi ir ātri skrējēji, viņiem jau bija gatavs plāns.
-Žēl,- Laila saskuma.
Lailai bija divdesmit divi gadi. Viņa jau ir paspējusi apprecēties un dzemdēt skaistu, mazu meitenīti. Viņas vīrs rūpējas par abām savām sievietēm; var redzēt, viņam patiešām rūp viņas abas. Vienmēr, kad vīrs brauc komandējuma, Laila pārceļas pie vecākiem, lai dzīvoklī, vienai ar mazo Anastasiju, nebūtu vientuļi. Šīs dienas priekš Sjū ir pašas smagākās. Lailas vīrs reti, kad aizbrauc, bet ja aizbrauc, tad uz ilgu laiku. Parasti uz mēnesi vai diviem. Sjū pierod, ka pārnākot no skolas, viņa ir viena, viņa dara ko grib – dzied, dejo, spēlē klavieres, lai arī nemāk. Viņa atbrīvojas, bet ja Laila ir te, Sjū to nevar.
-Es jau iešu,- Sjū pieceļoties un paņemot savu somu, tā teikt, atvadās.
-Lai jauks treniņš,- Laila vāji pasmaidot, nosaka.
-Šaubos vai tā būs,- Sjū pie sevis nomurmina.
Ir jauns gads, otrais semestris. Būs jauniņie, būs jārada dejas. Sjū dvēselē no jauna atdzīvinās tā mazā meitenīte, kura baidās, ka viņai nodarīs pāri, baidās, ka tur būs cilvēki, kurus Sjū maza būdama sauca par ģimeni un cerēja, ka reiz viņi pārstās.
Mazai meitenītei jau atkal bail.
^^^
Vai turpināt?)
