Čelsijas smaids /14/2

Naela mājas ir kā malks svaiga gaisa. Nav Nika, nav visu bēdīgo notikumu, ir tikai ļoti plašs dzīvoklis, aprīkots ar visu nepieciešamo. Jutos ļoti nogurusi un visām varītēm centos noturēt acis vaļā, taču tās nepadevās. Mani uzbukņīja Naels, kurš pats izskatījās apmulsis.

-Te būs,- puisis sacīja un parādīja man saklāto gultu, ko rotāja milzīga kaudze spilvenu un trīs pūkainas dūnu segas,- Esmu galīgi pārguris, tāpēc došos gulēt,- viņš žāvājoties teica,- Arlabunakti, Čelsij.

-Arlabunakti, Nael,- es novēlēju un, kad viņš bija izgājis, izģērbos , atstājot mugurā tikai krekliņu. Izlaidu matus un palīdu zem segas, lai ātrāk sasildītos. Beidzot ļāvu miegam sevi pārņemt, un tūlīt aizmigu.

-Kur tu tagad taisies iet?- tēvs nikni noprasīja, ienākot manā istabā. Nike firmas sporta soma mētājās uz grīdas, kamēr es izrakņāju visa skapja saturu un sametu tajā iekšā, nelikdamās ne zinis par kārtību,- Es tev uzdevu jautājumu!

-Prom no tevis,- es atcirtu, uz viņu neskatoties, un iesteidzos vannas istabā, kur higiēnas somiņā sametu visu nepieciešamo,- To taču tu gribēji, vai tad nē?- atgriežoties istabā, viņam vaicāju,- Mūždien klausīties, ka es dzīvojot zem TAVA jumta, un esot TAVA meita, es nekur tālāk netikšu. Tagad vari priecāties,- jau tā biju nīgra, bet viņš vēl turpināja mani kontrolēt pat pēc strīda. Labi vien ir, ka Aleksandra atbildēja uz manu e-pastu un atsūtīja lidmašīnas biļetes un kabatasnaudu, kā vienojāmies.

-Neej prom,- tēvs jau maigāk palūdza, kad sāku vērt ciet pilno somu,- Es zinu, ka mūsu attiecības nav tās labākās, meitiņ, bet, bez mammas un tevis, man neviena cita nav,- viņš žēli noteica. Taču vairs mani šī spekulācija neietekmēja.

-Tev ir pudele, vai ne tā?- es noprasīju un uzliku somas lenci plecā,- Tad dzīvo ar to!

-Tu esi mana meitiņa. Tu esi vienīgais, kas palicis no Diānas. Paliec.- tēvs lūdza, un man pat uz sekundi šķita, ka varbūt viņš nemelo.- Tev nekur nav jābrauc. Tavas mājas ir te.

Esi stipra.

-Tās nav manas mājas,- es noteicu un aizmiedzu acis, lai asaras neizsprauktos.- Ardievu, tēt.- tikai noteicu un pagāju viņam garām. Izgāju pa durvīm, rupji aizcērtot durvis, un atslēdzu savu audi mašīnu, kas beidzot legāli bija mana pēc mammas testamenta. Nometu somu uz blakussēdētāja krēsla, un ieslēdzu mūziku. Aizsprādzēju drošības siksnu un izbraucu no pagalma, redzēdama kā tētis mani novēro aizbraucam. Ar katru metru viņš attālinājās, un es sāku justies draņķīgāk. Vienu īsu mirkli es gribēju apgriezt stūri un atgriezties, būt tēta meita, mīlēta, lolota un vēlēta, taču tas nebija reāli. Piespiedu gāzes pedāli, un iekodu lūpā. Man ir jācīnās. Mammas vairs nav, un esmu tikai es.

Nelaikā, man iezvanījās telefons. Aizāķēju bluetooth austiņu aiz auss un atbildēju uz zvanu.

-Kur tu brauc?- Katrīna teju histēriski man vaicāja un es strauji apstādināju mašīnu,- Tikai nesaki, ka tu tiešām aizbrauc, mīļā. Nesaki to.

-Tad neklausies,- es noteicu,- Man žēl, Katrīna. Bet šādu izdevību es nespēju palaist garām.

-Tu esi mana labākā draudzene, gandrīz māsa,- meitene sāka raudāt,- Es nezinu, kā ir pavadīt dienu bez tevis.. Kā tu vispār zini, ka tas viss nav safabricējums? Nāc! Dzīvo pie manis! Nemūc prom... Lūdzu, manis dēļ...

Piedod, Katrīna. Tev to nesaprast.- Ardievu, māšuk,- es noteicu un atvienoju sarunu. Atsāku braukt un ļāvu asarām vaļu. Sev nosolījos, ka tikko ieiešu lidostas terminālī, es vairs neraudāšu. Šīs būs pēdējās asaras, ko es atstāšu Losandželosā. Pēc tam es vairs neraudāšu un veltīšu laiku darbam. Tāpat kā mamma.

Sapni iztraucēja modinātāja signāls un es atvēru sāpošās un surstošās acis. Tātad es biju raudājusi.. Cerams, ka Naels nav dzirdējis to visu.. Jo vairāk domāju, jo vairāk jutu kaitinošo sausuma sajūtu mutē un galvassāpes pakausī, kas liecināja par stiprām paģirām. Džinsu kabatā atradu telefonu un pamanīju, ka pulkstenis ir astoņi. Sasodīts. Man jau bija jātaisās.

Izlēcu no gultas un žigli apģērbos, saklāju gultu un dzirdēju, kā Naels ieslēdz kapučīno aparātu. Man arī gribētos, bet nav laika. Es sev noteicu un ar pirkstiem izbraucu cauri matiem.  Sakārtoju spilvenus un ar smaidu uz lūpām iegāju virtuvē, kur Naels cepa pankūkas, un klausījās radio. Jāatzīst, man patika vērot vīriešus virtuvē. Viņi zināja, ko dara, un tas patiešām bija seksīgi.

-Labrīt, Nael,- es piesmakušā balsī sveicināju un vīrietis man atbildēja ar smaidu,- Es nu došos, man ir darīšanas,- es noteicu un jau taisījos iet prom, kad vīrietis mani uzrunāja.

-Man arī, ja atceries,- viņš paskaidroja,- Varbūt varam sarunāt tā, ka tu sataisies, bet es tikmēr mums sagatavošu brokastis un aizvedīšu tevi uz aģentūru?

-Skan lieliski,- es sacīju. Tas bija daudz labāk, nekā četrdesmit minūtes kratīties pilnā metro, jo man nebija savas mašīnas,- Es ātri,- piemiedzu ar aci un steigšus devos uz savu/Nika dzīvokli, un atviegloti ievēroju, ka Nika mašīna ir prom. Tātad, arī viņš bija prom.

Atslēgu atradu puķupodā, un atslēdzu durvis, sajuzdama saldenu smaržu. Mans vēders nodevīgi norūcās, un es ielavījos virtuvē, kur termosā kūpēja vēl silta kafija un maizītes ar šokolādi, kā arī maza vēstulīte. Ak nē, Nik, tikai ne atkal.. es pie sevis nodomāju un piegāju pie galda. Atvēru aploksni, kurā bija lapiņa ar dziesmas vārdiem.

“Try and touch me so I can scream at you not to touch me

Run out the room and I’ll follow you like a lost puppy

Baby, without you I’m nothing, I’m so lost, hug me

Then tell me how ugly I am, but that you’ll always love me

Then after that, shove me, in the aftermath of the

Destructive path that we’re on, two psychopaths but we

Know that no matter how many knives we put in each other’s backs”*

-Tu vēl aizvien dari to pašu.- es noteicu un saplēsu lapeli mazos gabaliņos.- Tev neizdevās toreiz, un neizdosies tagad. Man nav sirds,- es noteicu un paņēmu maizīti no galda. Iekodos siltajā maizītē, un centos ignorēt sāpošo sajūtu sirds rajonā. Šī dziesma perfekti raksturoja manas un Nika kādreizējās attiecības. Tikai man tā bija pagātne, bet viņam.. Pats vainīgs.

Paēdu brokastis, pudelē ielēju sev vēsu ūdeni ar ledu un augļiem, un steidzos uz savu istabu, lai savestu sevi kārtībā. Uzliku sildīties lokšķēres, kamēr atradu drēbes, ko vilkt, un iesteidzos dušā. Kad tas bija izdarīts, uzvilku melnu apakšveļu un pāri tai, elegantu melnu kleitu, kurai pāri pārvilku džinsu jaku, bet gājās uzvilku garās zeķes un botiljonus. Ap kaklu apliku ķēdīti, ko biju dabūjusi no Delarentas modes šova pirms pāris gadiem, un sāku ieveidot matus, juzdamās jau nedaudz labāk. Kad biju pabeigusi, biju ļoti apmierināta. Izskatījos skaista, spēcīga un eleganta.

Uzpūtu mazliet smaržu uz plaukstas locītavas un apmierināti novērtēju sevi spogulī. Aši ieskatījos pulkstenī un pamanīju, ka laika man gandrīz nav, tāpēc steigšus devos lejup, kur mani jau gaidīja Naels, atspiedies pret savu balto bmw markas automobili, kas spilgti atbilda savam saimniekam. Naels šoreiz bija ģērbies ikdienišķāk, taču aizvien pēc modeļa standartiem. Jāatzīst,  viņš reiz būs ļoti veiksmīgs modelis. Bet lelle ir un paliek lelle.

-Varam doties?- mīļi pavaicāju un saņēmu smaidu no Naela puses. Vīrietis galanti atvēra man mašīnas durvis, un es pateicīgi pasmaidīju viņam pretim. Aizsprādzējusi drošības jostu, pieslēdzos mobilajam internetam, lai pārlūkotu jaunākās intrigas, un izvairītos no neveiklības ar Naelu. Taču, kaut es to nebūtu darījusi... Aizklāju seju ar plaukstu, un centos neko neteikt. Man vienkārši trūka vārdu, un es nezināju, kā reaģēt...

Taču Naelam tas nepaslīdēja garām nemanīts.- Kas noticis? Kaut kas slikts?

-Ļoti,- es noteicu un pasniedzu viņam telefonu,- Džeiks ir miris..

*Eminem ft Rihanna- Love the way you lie part II

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-15/779932