Man palika labāk ceturtdien un es varēju doties uz skolu. Nebija jau tā, ka es ļoti vēlējos tur atgriezties. Dažreiz es prātoju, kāpēc māte man neatļāva palikt mājās un mācīties tur.
Bija pusdienu starpbrīdis, kad es saņēmu ziņu no Raijena.
Sveika, esmu brīvs piektdien! Tev der?
Es pasmaidīju par viņa ziņu, it īpaši par smaidiņu, kas bija ielikts īsziņas beigās. Ātri uzrakstīju atbildi, ka piektdiena man der. Tad mēs norunājām, kur mēs tiksimies. Es viņam liku saprast, ka šoreiz es būšu tā, kas viņam izmaksās.
No sākuma zēns to nevēlējās, jo tas nebūtu labi no citu cilvēku skata punkta. Es viņam liku aizmirst par citu cilvēku skatu punktu un apsolīt, ka viņš man atļaus samaksāt. Pēc dažām īsziņām viņš tomēr man piekrita un mēs sarunājām tikties pie picērijas, kas atradās netālu no manas skolas.
Tad viņš man atrakstīja, ka viņam sākas stunda, tāpēc zēns vairs nevarēs atbildēt. Es iemetu telefonu atpakaļ savā somā un izņēmu no somas maizīšu kastīti, kurā biju salikusi savas šīs dienas pusdienas. Tās bija maizītes ar gaļu un sieru. Es tās apēdu un pa virsu uzdzēru negāzētu ūdeni.
Pie manis pienāca māsa ar Drevu. Viņi sāka runāties un mani centās iesaistīt sarunā. Es tikai atbildēju ar nelieliem teikumiem, kamēr tie abi diskutēja par to, ko darīs pavasara brīvlaikā.
„Arī Lieldienas nāk. Mēs tās pavadīsim kopā, vai ne, Drev?” māsa jautāja savam puisim un, saņēmusi atbildi, viņa zēnu apskāva, jo viņš meitenei tās apsolīja pavadīt kopā. Ja nu, protams, tie līdz Lieldienām būs vēl kopā. To gan es pati pie sevis nodomāju. Es nešaubījos, ka māsai tāda pati doma arī ienāca prātā.
Tad viņi sāka pļāpāt par ballīti, kura būs nedēļas nogalē. Māsa man jautāja vai es nevēlos viņiem pievienoties, taču es atteicu. Man nepatika ballītes. Vienā es biju, kad man bija četrpadsmit gadu. Tajā es iedzēru pārāk daudz un pārējo nakts daļu pavadīju pie tualetes poda.
Māsa sāka žēloties par to, ka es nekad nekur neeju. Es ignorēju viņas žēlas un izlikos, ka tas mani neietekmē.
Tad atskanēja zvans un es devos uz klasi, kurā notika man nākamā stunda. Diena pagāja ātri un, kad es devos mājās, man sāka zvanīt telefons. Es to pacēlu un klausulē atskanēja skaļas elsas.
„Karolīna Smita?” nepazīstamā balss man jautāja un es sajutu tādu kā deža vū.
„Jā, es klausos. Ko jūs vēlaties?” es jautāju zvanītājam. Zvanītājs otrās klausules galā apklusa un pēc dažām minūtēm uzsāka sarunu.
„Vai Jūs nāksiet šovakar uz satikšanos?” nepazīstamā balss man vēlreiz jautāja un es atcerējos sarunu, kura notika pulksten četros no rīta.
„Vispirms es vēlos zināt, kas Jūs esat.” Es atbildēju nepazīstamam zvanītājam un izvairījos no mašīnas, kura piebrauca man priekšā. Tā bija sarkanā krāsā ar notonētiem stikliem.
„Es esmu Drū Bertols un es vēlētos ar Jums satikties. Esmu dzirdējis no jūsu psihiatra, ka Jums piemīt neparastas spējas un tas mani ļoti saintriģēja.” Drū man atbildēja.
Es vēlējos savas psihiatram iesist, jo viņš man un manai ģimenei bija apsolījis, ka nevienam neteiks neko par to, ka es protu pareģot nākotni. Laikam viņš tomēr to neizturēja un izkladzināta to saviem draugiem un kolēģiem.
„Es vēlos zināt ar kādām tiesībām manam psihiatram ir tiesības stāstīt par mani cilvēkiem, kurus es nepazīstu.” Es atbildēju vīrietim un vēlējos beigt sarunu, taču viņš mani pārsteidza ar kaut ko negaidītu.
„Mēs esam pazīstami, Karolīn Smita. Iespējams, ka Jūs mani neatceraties, jo bijāt vēl zīdainis, kad mēs tikāmies.”
„Kā, lūdzu?” es jautāju, būdama nesaprašanā. Runājoties ar Drū Bertolu, es biju tikusi jau līdz privātmāju rajonam.
„Jūsu tēvs un māte mani labi pazīst, mēs agrāk bijām tuvi draugi. Taču mums pazuda kontakts, kad piedzima tava mazākā māsiņa. Jūs pārcēlāties prom uz jaunu atrašanās vietu un vairs man neko neziņojāt. Pateicoties tavam psihiatram, Karolīn, man ir iespēja ar tevi vēlreiz satikties. Es vēlos tevi redzēt un redzēt arī tavas spējas.”
„Jūs tās neredzēsiet, jo es atsakos ar Jums tikties. Es atvainojos.” Es atbildēju Drū un beidzu sarunu, nospiežot taustiņu, kas lika beigt sarunu mobilajā telefonā.
Es nesapratu ar kādām tiesībām mans psihiatrs varēja kādam svešiniekam, kurš stādījās priekšā kā ģimenes draugs, pastāstīt par manām spējām, no kurām es vēlējos atbrīvoties ļoti ātri.
Kad es atgriezos mājās, Riko priecīgs skrēja man pretī. Es suni paņēmu rokās un to pacēlu gaisā. Tas manī raudzījās ar savām brūnajām acīm lūdzoši, lai es to nolieku atpakaļ uz zemes. Es pasmējos par savu mazo suņuku un noliku to uz zemes, jo savādāk viņš varētu sākt spirināties un es nespētu viņu noturēt.
Tad es devos uz savu istabu, noģērbos no skolas drēbēm un uzģērbu virsū mājas drēbes, tad izpildīju mājasdarbus un pēc tam devos uz virtuvi, lai uztaisītu sev tasi siltas tējas un vakariņas.
Taisot vakariņas, māsa atgriezās mājās, šoreiz viena.
„Kur tad Drevs?” es jautāju viņai, taču zem mana jautājuma bija dzirdams izsmiekls. Māsa manī noraudzījās ar savām lielajām acīm, it kā es nevarētu viņai paprasīt, kāpēc viņa neuzaicināja savu puisi ciemos.
„Viņam šodien futbolā ir treniņš.” Māsa atbildēja, nometot savu somu uz virtuves grīdas. Viņa pienāca man klāt un paskatījās, ko es taisīju vakariņās. „Izskatās garšīgi.” Māsa pasmaidīja un iekrita krēslā, kas stāvēja pie brokastu galda.
„Man šodien zvanīja kāds nepazīstams vīrietis, kurš vēlējās ar mani satikties, jo viņš ir uzzinājis no mana psihiatra, ka man piemīt nākotnes pareģošanas spējas.” Es māsai izstāstīju, pirms tam vēl ilgi pārdomājot, vai viņai varu to stāstīt. Bet es to galu galā nolēmu, jo viņa bija mana mazā māsa un viens no mūsu ģimenes locekļiem.
„Nopietni?” māsa man jautāja, mazinot klusumu, kas bija iestājies, kad es viņai paziņoju jaunumus.
Es palocīju galvu, apstiprinot to, ka tā patiešām notika.
„Neticami, tev tas ir jāpastāsta mātei un tēvam!” viņa man piekodināja un es apsolīju, ka to arī darīšu. Tad māsa piecēlās no krēsla un pienāca man pavisam tuvu. Viņa mani apskāva no mugurpuses un manos matus iečukstēja to, ka es esmu visstiprākā no savas ģimenes. Es pasmaidīju, taču neko pretī viņai nevarēju atbildēt. Vārdi nenāca no manas mutes ārā un es neredzēju jēgu tam.
Kad vakariņas bija gatavas, mēs ar māsu tās apēdām un devāmies uz otro stāvu, kur kopīgi pavadījām vakaru. Tēvs nebija mājās, jo viņš ar saviem draugiem bija aizbraucis uz boulingu. Tikmēr mātei vēl bija vēlais vakars šovakar.
Mēs noskatījāmies dažas filmas un tad māsa sāka mācīties. Es aizgāju uz savu istabu un iekritu gultā. Tad es sāku prātot par rītdienu un to, ka satikšu Raijenu. Māsai to vēl nebiju pateikusi un neredzēju tam jēgu, jo viņa man nestāstīja, kad un ar ko iet uz randiņiem.
Tēvs drīz vien atgriezās mājās un tas bija labi dzirdams, jo Riko pirmajā stāvā sāka skaļi trokšņot. Es dzirdēju kā māsa izskrien no istabas un dodas tēvam pretī. Es paliku gultā, truli blenžot savas istabas grieztos. Kad māsa uzskrēja augšā un atvēra manas durvis, lai pasauktu mani lejā, viņa pamanīja, ka guļu gultā.
„Tu guli?” māsa klusi paprasīja un es izlēmu atbildēt ar noliegumu un piecēlos sēdus gultā. Izkāpusi no gultas, es noskrēju uz pirmo stāvu un sabučoju savu tēvu. Viņš mani sveicināja un prasīja kā man gāja pa māju.
Es atbildēju, ka diezgan ciešami. Par to tēvs pasmējās un sāka taisīt sev nelielas maizītes. Ēšana pulksten vienpadsmitos bija ierasta lieta mūsu namā.
„Tēti, man tev kaut kas ir jāpastāsta.” Es uzsāku lēni, lai piesaistītu tēva uzmanību. Tēvs pagriezās pret mani un ielūkojās manā sejā.
„Šodien man zvanīja kāds nepazīstams vīrietis un prasīja, lai es ar viņu satiekos parkā, jo viņš zina par manām spējām. Viņš man teica, ka to viņam ir pateicis mans psihiatrs. Un vēl viņš teica, ka tu un mamma esot bijuši viņa draugi, taču, kad piedzima Jolīna, jūs no viņa esat atsvešinājušies.”
Tēvs manī raudzījās ar sastingušu skatu un es palūkojos tēvā ar jautājošu skatienu. „Tā ir patiesība, tēti?”
„Iespējams, ka tā ir patiesība. Viņa vārds gadījumā nebija Drū?” tēvs man vaicāja. Es pamāju galvu un viņš skaļi nopūtās. „Tā jau es domāju.”
„Kāpēc viņš mani vēlējās satikt?” es prasīju tēvam un apsēdos krēslā pie brokastu galda.
„To ir grūti paskaidrot. Drū vienmēr ir patikušas nedabiskas lietas un tāpēc, kad viņš uzzināja, ka tu paredzi nākotni, viņš bija lielā ekstāzē. Drū ir mazliet dīvains un arī ķerts. Mums ar tavu māti bija bail ar viņu uzturēt vēl ilgāk kontaktus, tāpēc mēs pārcēlāmies uz šo māju, prom no mazā dzīvoklīša, kurā tobrīd dzīvojām. Laikam Drū mūs visu šo laiku meklēja un beidzot atrada.” Tēvs man atbildēja. Tas bija pārsteidzoši, cik daudz es patiesībā nezināju par saviem vecākiem, kaut gan mēs bijām ļoti tuvi.
„Ja viņš man vēlreiz zvanīs, tad es tev to pateikšu, labi?” es pasmaidīju, kad tēvs atbildēja ar apstiprinošu galva mājienu. Tad es uzskrēju uz savu istabu un ielīdu gultā, lai gulētu. Kad māte atnāca mājās, viņa iegāja manā istabā, novēlēja man ar labu nakti un aizvēra durvis aiz sevis, lai es paliktu iegrimusi tumsā.
Nākamajā rītā es skriešus devos uz skolu, jo mazliet aizgulējos. Es pat uzliku nedaudz kosmētikas, jo man bija norunāts randiņš tieši pēc skolas, lai gan tas gluži neskaitījās kā randiņš, bet gan kā pateicības par to, ka zēns mani izglāba.
Es joprojām biju skeptiska par to, kā viņš to izdarīja, jo skaidri paskaidrot viņš to nevarēja. Un tas, ka viņš mani noķēra, kaut arī stāvēja uz ceļa, kurš bija netālu no šūpolēm, nebija iespējams ar cilvēcisku spēku. Viss bija pārāk mīklains, taču es tajā visā ne īpaši vēlējos iedziļināties, jo man bija svarīgākas lietas galva. Kā, piemēram, Drū kungs, kurš biju uzzinājis, ka man ir spējas un bija spējīgs pateikt ikvienam, ka es biju neparasta. Tas mani biedēja visvairāk.
Aizskrējusi līdz autobusa pieturai, es apjēdzu, ka man ir palaimējies, jo autobuss tieši piebrauca pie pieturas. Es tajā ātri iekāpu, atsitu biļeti pret biļešu nolasītāju un pieturējos pie metāla staba, kas bija autobusā, jo visas sēdvietas bija aizņemtas.
Izkāpusi skolas pieturā, es metos uz skolas ēku. Garderobē noliku savu vējjaku un skriešus devos uz pirmo stundu. Skolotāja uz mani paglūnēja, kad ieskrēju klasē ar novēlošanos.
„Vajag ātrāk nākt uz stundu!” viņa man aizrādīja un pieliecās pie sava datora, lai ievadīt elektroniskajā skolas žurnālā to cilvēku vārdus, kuri nebija ieradušies.
Es klusi noelsos un apsēdos savā solā. Tik daudz skriešanu es vēl nebiju piedzīvojusi šajā mēnesī. Stunda vilkās uz priekšu un es gandrīz aizmigu, taču zvans mani izrāva no miega fāzes.
Nākamās stundas pagāja plānojot to, ko es teikšu Raijenam. Protams, pusi no sava sakāmā es aizmirsīšu, tiklīdz viņu redzēšu pie picērijas ieejas. Kad es sāku uztraukties, es varu aizmirst pilnīgi visu. Pat to, kā mani sauc un kur es dzīvoju.
Pusdienu starpbrīdī māsa man atsūtīja ziņu, vai man nevajag kompāniju, jo kā vienmēr es sēdēju viena skolnieku atpūtas stūrītī, kas bija otrajā stāvā. Šoreiz kāds labvēlis bija ieslēdzis televizoru un mani klasesbiedri to skatījās. Es tik klausījos skaņās, kas nāca no televizora un spaidīju telefonu.
Es māsai atbildēju, ka man viņas kompānija nav vajadzīga, jo otrajā stāvā man iet diezgan jautri, kas, saprotams, bija meli. Nebija labi melot pat vis tuvākam cilvēkam, kas tev bija, taču es biju iemācījusies slēpt savas jūtas.
„Karolīn, vari iedot norakstīt franču valodu?” Krista man jautāja, kad es noliku telefonu atpakaļ savā somā un biju gatava mazlietiņ pagulēt. Es uz meiteni nikni paglūnēju, taču neko neteikdama, izņēmu no somas franču valodas darba burtnīcu un iedevu to viņai. Ar labdarību, galu galā, kādam arī bija jānodarbojas.
„Paldies, tu esi burvīga.” Krista pasmaidīja un sāka norakstīt mājasdarbu no manas burtnīcas.
Es aizvēru acis un vēlreiz mēģināju iemigt. Diemžēl es tiku iztraucēta, jo Krista izdomāja man iebakstīt ar saviem pirkstiem tieši pa zilumu, kas atradās man uz rokas.
„Jā?” es pikti jautāju, atvērdama savas acis, jo tiku iztraucēta no burvīga sapņa, kas tikai nesen bija sācies.
Krista uz mani pablenza ar nesaprašanu un es vēlējos sev iesist par to, ka uzbrēcu savam klasesbiedram un atļāvu ieskatīties zem manas maskas, ko bieži sev uzliku virsū, kad atrados skolā.
Es viņai pasmaidīju pretī un meitene tikai nobolīja sava acis. Laikam padomāja, ka esmu galīgi izkūkojusi savu prātiņu. Taču man bija īpaši vienalga par to, ko viņa savā tukšajā paurītī domāja.
Kad pusdienu stunda beidzās, mēs visi atgriezāmies pie ierastās rutīnas sēdēt skolas krēslā un klausīties, ko skolotāja stāsta.
