Es pamodos bibliotēkas vidū ar galvu grāmatā un jutu, ka manās biksiņās ir nokļuvis brūnais lācis.
"Vaimandieniņ!" es iesaucos. "Zirga tauki mana vecātēva kaunuma matos!"
Es paskatījos apkārt. Aiz reģistrācijas galda sēdēja bibliotekāre un vēl pie dažiem citiem galdiem sēdēja citi lasītāji. Lai pārbaudītu vai manas bikses tik tiešām ir apciemojis brūnais lāčuks, es klusām ielku pirkstu biksēs, pabraukāju apkārt un izvilku to atkal laukā. Tas bija brūns. Es notīrīju to pret grāmatas lappusēm un apostīju. Kakuču aromāts joprojām bija labi sajūtams. Man vajadzēja izdomāt, ko darīt tālāk, lai izkļūtu no šīs situācijas. Un tad pēkšņi viss kļuva skaidrs.
Es klusām piecēlos un pieturot bikses aizgāju starp plauktiem, jūtot kā kakiņas lēnām slīd uz leju gar manu kāju. Starp plauktiem neviens mani nevarēja redzēt un es varēju darīt to, ko biju nodomājis darīt. Es atpogāju bikses un izvilku no tām brūno lāci visā savā godībā. Tad es izsmērēju to pa visu savu seju, matiem un kaklu. Pilnībā noklāju ar to visas savas redzamās vietas un aizpogāju atpakaļ bikses. Es biju nomaskējies kā melnādainais. Tagad neviens mani nepazīs un nezinās, ka esmu piekakājis bikses.
Pārliecības pilns es izgāju no savas slēptuves, ar taisnu muguru un drošu skatienu piegāju pie reģistrācijas galda un sniedzu roku bibliotekāram.
"Labdien! Es esmu melnādainais!" es teicu ar smaidu sejā. Šausmas bibliotekāra sejā parādīja, ka viņš mani ir atkodis, lai arī es nesapratu kā viņam tas ir izdevies. VIņš ātri piecēlās un izskrēja no bibliotēkas.
Es zināju, ka viņš ir aizskrējis pēc sargiem. Man vairs nebija daudz laika, vajadzēja rīkoties tūlīt. Es ātri novilku bikses un novilku arī savas apenes, kamēr citi apmeklētāji šokā lūkojās uz mani. Tad es uzvilku atpakaļ savas bikses, paņēmu savas kakainās apenes un piešķīlu tām uguni. Zināju, ka sargi būs klāt kuru katru brīdi.
Es izgāju no bibliotēkas ārā ēkas gaitenī un redzēju kā gaiteņa tālumā uz manu pusi nāk sargi. Es sāku skriet viņiem pretī, vicinot apkārt savas degošās un kakainās apenes. Kaku gabaliņi lidoja uz visām pusēm, kamēr gaisā izplatījās apdedzinātu kakiņu aromāts. Sargi metās bēgt.
"Es esmu kaku pavēlnieks! Bīstieties!" es kliedzu.
Tad es izgāju no ēkas un sapratu visu. Es vairs nebiju tas, kas biju. Manai pagātnei, visam, kas bijis, tam vairs nebija nozīmes. Man bija lemts kļūt par kaku pavēlnieku. Tas bija mans liktenis. Noklājies ar kakām un savām apenēm rokās, es devos cauri cilvēku pūlim, gatavs to sasniegt.
