Pokemoni atrodas it visur, šoreiz stāsts par debesu sargu, kuram piedēvē mītiskas spējas augšāmcelt mirušos. Latvijas debesīs parādījušās spilgtas krāsainas varavīksnes, ko radījuši milzīgie Ho-oha spārni.
Ziņas par šī leģendārā pokemona atrašanos Latvijas debesīs pāršalca visus ziņu portālus. Tas nepalika nepamanīts arī mūsu varoņu vērīgajai acij. Šis pokemons ir pārāk spēcīgs, lai viņu noķertu, taču klīst leģendas, ka tam laimīgajam, kas redzējis skaisto pokemonu, klāt stāvēs mūžīga laime.
-Ne katram ir bijusi laime to redzēt- Laimis atkal un atkal pārlasīja vietējā ziņu portāla sagatavoto rakstu -vēlos būt starp to saujiņas laimīgo cilvēku, kuri var lepoties ar diženā fēniksa redzēšanu savām acīm-
-Man ir ideja- Adrians izķēra karti no Mias rokām un nolika to zemē -šeit atrodas Ķurmraga baka- Baltijas
jūras krasta nomalē teju četrpadsmit metrus augsts ceļojošā bāka, kā to iesaukuši vietējie -tas ir augstākais tornis un tur Ho-ohs varētu piestāt. Pētnieki novērojuši, ka viņš mīl atpūsties torņos, piemēram Bella, Brassa, Goldenrodas torņi, tie visi bijuši Ho-oha mājas- viņa zināšanas un pārliecība pār vārdiem pārliecināja draugus doties uz desmit minūšu attālo torni un izveidot nometni, lai gaidītu leģendāro pokemonu.
Platā pludmale bija pilna ar vēju, tas nežēlīgi pūta no bangojošās jūras puses, liekot aizmirst vēl nesen piedzīvoto mieru nostāk no ūdeņiem. Bāka bija sašķiebusies uz vienu pusi un nepavisam nelikās piemērota milzīga putna izmitināšanai uz sevis. Par spīti šaubām, šīs vēljoprojām bija vienīgais ticamais veids, ka varēja redzēt vareno leģendāro zvēru.
Nometne tika veidota līdzās esošo koku sabiezējumā, lai būtu tālāk no acīm. Koki sniedza arī samēra patīkamu patvērumu no jūras atnestā vēja, kas sākumā šķita patīkams, bet ilgstoši uzturoties pludmalē, tas sāka kļūt par traucēkli.
Puiši ātri uzcēla savas teltis, pēc tam dodoties palīgā vienīgajai daiļā dzimuma pārstāvei. Smejoties, ņirgājoties un zobojoties vienam par otru, arī ceturtā drānas mājvieta tika uzslieta. Adrianam un Laimim vēl pielabojot pēdējos sīkumus, Eduards atkāpās nostāk.
Puiša uzmanību piesaistīja viļņu pēkšņais mierīgums, vējš nedaudz pieklusa, bet tālumā parādījās varavīksnes mala. Viņa elpa kļuva seklāka un ķermeni pārņēma milzīgs satraukums, vai tiešām tuvojas leģenda.
-Draugi, lēni un ātri, šurp- Eduards čukstot kliedza pārējiem, pašam neatraujot acis no debesīm.
Visu acu priekšā, savā godībā parādījās varavīksnēm ieskauts varenais Ho-ohs. Viņš tik viegli laidās pa zilo debesu jumu, it kā lidošana nesagādātu nekādu piepūli. Sarkanās spalvas zaigoja visās septiņās krāsās, atkarībā no leņķa kādā putns atrodas pret sauli. Viņa acis vērās tikai uz priekšu, meklējot nākošo augsto vietu, kur nolaisties. Izskatās, ka Ķurmraga bāka viņam nebija pa prātam, tai palidojot garām, nepametot pat skatienu bākas virzienā.
Brīnumainākais skats, kādu redzējušas jebkuras no mūsu varoņu acīm. Tūkstošiem cilvēku dodas pāri pasaulei, lai savām acīm vērotu šo leģendāro putnu, bet Laimim, Adrianam, Miai un Eduardam izdevās ieraudzīt bez milzīgas piepūles.
-Ko tu dari?- Mia uzkliedza, redzot Adrianu neveikli cenšoties no kabatas izvilkt telefonu, lai iemūžinātu mirkli -ne visu nepieciešams nofotogrāfēt, labāk izjūti šo brīnumu-
Varavīkšņu pavadīts, Ho-ohs aizlidoja tālāk gar krastu, lai vēl kādam laimīgajam parādītos redzeslokā. Līdzīgi kā ar mūsu varoņiem, kur viņu ceļš vedīs tālāk, rādīs nākamā nedēļa.
