Beigu titri (4)11

It kā man tas būtu vajadzīgs

Apstulbusi es nezināju, ko teikt. Mans skatiens bija pievērsts gulošajam Edijam, bet roka žņaudza telefonu, draudot mazo aparātiņu izšķaidīt putekļos. Es aizmirsu kā runāt, un apjukumā nospiedu sarkano klausulīti.  Bija jau par vēlu. Es biju padevusies, un negribēju vairs neko zināt par Raienu.  Pašai to neapzinoties, es biju izlēmusi.

-Ejam prom,- Armands, kurš bija mans labākais draugs klasē iztrūcināja spriedzi, kas valdīja šeit. It kā attapos no sapņa un sekoju draugam. Paejot nostāk, es sajutos apkaunota un pazemota, tāpēc apsēdos smiltīs un paslēpu seju rokās. Armands nometās man blakus un mierinot glaudīja man muguru. Edijs, cilvēks, kuram es labprāt izsistu visus zobus un iedzītu tos pakaļā, bija izlasījis un visiem nodeklamējis manas īsziņas un saraksti ar Raienu. Tagad par to zināja visi. It kā tas man būtu vajadzīgs. Tas lika man ienīst Ediju vēl vairāk, bet arī nožēlot to, ka vispār to sāku. Ko tagad cilvēki par mani padomās?

-Paklau, Madara, nepārdzīvo taču,- draugs mierināja,- Tās ir tikai īsziņas. Iedomājies kāds aplauziens viņiem visiem būs, kad tu un tas čalis satiksieties? Viņi taču būs uz pakaļas.

-Runājot par to,- es šņukstot sacīju,- Nekāda čaļa nebūs. Ar tām attiecībām ir tā, ka tām ir vairāk mīnusu nekā plusu.

-Ak, beidz,- Armands pasmējās,- Nu kas gan ir attiecības bez problēmām?

-Armand, tu tur biji. Tu dzirdēji visu.- es strikti teicu,- To zina visi. Visu privāto.

-Nu un?- Armands šaubīgi jautāja,- Un? Viņi paši raksta īsziņas. Varu derēt tūkstoškārt nepiedienīgākas nekā tavos sapņos rādījies. Cilvēki ir parazīti, Madara, viņiem ka tikai kādu apliet ar mēsliem, jo pašu dzīve ir tik garlaicīga.

-Bet tās īsziņas ir ar cilvēkiem, ko viņi pazīst, nevis nepazīstamiem čaļiem!

-Nomierinies taču, starp citu, no tavas klases ir meitenes, kuras dienām ilgi sēž iepazīšanās portālos, lai izbaudītu to, ko jūti tu.-

-Kā tad tu zini, ko es jūtu?- es apmulsu. Tas pat mani mazliet biedēja. Armands man bija kā brālis, un tagad teju vai izklausījās, ka puisis bija daudz dziļāk domājošs, nevis tikai persona, ar ko izsmieties tā, ka sāp vēders. Kļūdaini pieņēmu, ka viņš ir nenopietns. Cilvēki mēdz kļūdīties.

-Tu esi kā atvērta grāmata,- puisis smaidot teica,- Kad tu esi bēdīga, tev uz deguna ir tāda maziņa krunciņa, kas rodas, kad tu savelc uzacis. Kad tu esi priecīga, tev mirdz acis. Šķiet, ka astoņpadsmit gadu laikā esmu gana iepazinis tavu seju, lai zinātu, kas noticis, ne?- puisis viegli iebukņīja man plecu. Atbildēju ar smaidu.

-Vai zini, tas ir smieklīgi,- es ieteicos.- Tas, ka mūsu mammas satikās dzemdību namā un nu ir labākās draudzenes pasaulē.-

-Tāda draudzība ir apskaužama,- draugs piekrita,- Ejam atpakaļ?

-Nē, es vēl negribu,- skumji noteicu un atgūlos smiltīs. Visas sliktās emocijas Armanda klātbūtnē bija pazudušas tā, it kā es būtu iedzērusi sāpju remdinātājus. Aizvēru acis un satvēru plaukstā smiltis, ļaujot tām izbirt cauri pirkstiem.

-Tev mati pilni ar smiltīm,- Armands pasmējās. Paraustīju plecus un sajutu, ka man uz vēdera kaut kas uzbirst. Nekavējoties atvēru acis un pamanīju smiltis, ko Armands man bija uzbēris.

-Ko tu dari?!- es iesaucos,- Tās taču ir aukstas!

-Tas nekas, būs jau labi,- Armands ar mani runāja kā ar bērnu un tas mani aizkaitināja. Iemetu viņam ar smiltīm un puisis atbildēja ar to pašu. No malas mēs izskatījāmies pēc pārīša, kas labi pavada laiku. Šobrīd man tas pat patika. Nu un, kā jau Armands teica.

-Madara!- mani pasauca Melānijas balss. Kā iemieta apstājos un pagriezos balss virzienā. Melānijas acis bija noraudātas sarkanas un māsa steidzās pie manis. Mugurā viņai bija tikai svītraini šorti un peldkostīma augšiņa, tāpēc minēju, ka māsu kaut kas bija iztraucējis no atpūtas.

-Kas noticis?- satraukti jautāju, kad māsa mani aizvilka aiz rokas prom no Armanda. Puiša sejā bija nolasāms jautājums. Par atbildi viņam es pacēlu rokas gaisā, it kā sakot, ka es nezinu, kas noticis. Melānija mani uzvilka augšup uz kāpas un apēdināja.

-Kas ir? pasaki taču man!-

Māsa ielika man rokā telefonu, kurā bija īsziņa. Izlasīju to, un uzmetu skatienu māsai. Šķiet, arī viņa nezināja, ko darīt.

Šī īsziņa visu mainīja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Beigu-titri-5/706517