Ap mums sāka vīties saspringums. Pamazām es sāku nervozēt ,jo mēs abi nezinājām ko sacīt un sēdējām klusumā. Nespēju saņemties paskatīties uz Kristiānu ,jo jūtos neveikli. Megana, Megana… Viņa izpļāpājās un uzdāvināja mums šo neveiklumu ,kuru nemākam pārtraukt. Beidzot saņēmos un palūkojos uz Kristiānu ,kurš jau skatījās uz mani un likās uzjautrināts.
-Kas ir? Kāpēc tu tā dīvaini smaidi un skaties uz mani? –pajautāju tieši un Kristiāna smaids kļuva vēl lielāks.
-Tāpēc ,ka tu izskatījies smieklīgi. Būtu redzējusi savu seju ,kura bija diezgan smieklīga. –Kristiāns paskaidroja un iesmējās. Iesmējos līdzi un draudzīgi viņu iebukņīju sānos, viņš atbildēja ar to pašu. Pamazām ap mums sapringums un neveiklā gaisotne nomainījās uz draudzīgu ķircināšanos. Tieši tas man patika Kristiānā ,viņš neko neuzspieda un spēja pielāgoties videi. Tieši šobrīd viņš to arī darīja – viņš redzēja ,ka nespēju saņemties un uzsākt sarunu ,tāpēc arī viņš neko nejautāja un spēja novērst domas. Bet Lūkass ir Kristiāna pretstats – viņam vajag visu izrunāt un salikt pa plauktiņiem ,tikai tad viņš liksies mierā. Reizēm viņš uzspieda man runāt ,un man tas nepatika ,jo viņš neredzēja ,ka nevēlos par to runāt ,bet viņš iespītējās un piespieda mani. Tieši šo lietu dēļ es viņam neko īpaši daudz nestāstīju.
Bet Kristiāns man nespieda runāt , un viņš zināja vairāk nekā Lūkass. Viņš neuzspieda man runāt , es runāju ,kad biju gatava ,un viņš mani uzklausīja.
- Vai šādi es izskatījos? – jautāju draugam ,kas atradās līdzās un sašķobīju seju ,kas lika viņam iesmieties. – Vai tad ir tik traki?- paprasīju.
- Tu izskaties smieklīgi.-viņš izdvesa un atsāka smieties un es piebalsoju viņa skanīgajiem smiekliem,kuri piepildīja visu virtuvi. Pēkšņi viņš pieskārās manai pierei un domīgi savilcis pieri sacīja – Tev ir temperetūra.Nav jau nekāds brīnums. Piedod, bet tev nāksies apgulties un paciest mani vēl mazliet. Kur jums stāv aptieciņa?-
Norādīju uz vienu no skapīšiem ,un viņš devās to atvērt un sameklēt zāles pret temperatūru. Kamēr viņš meklēja , es varēju nopētīt viņa augumu. Tiesa gan, es jau to biju redzējusi jau vairākas reizes ,bet skats bija patīkams. Viņam bija atlētisks augums , spēcīgi muskuļi. Viņš bija galvas tiesu garāks par mani ,tāpēc man bieži nācās pacelt galvu ,lai ielūkotos viņa zaļajās acīs ,kurās vienmēr sprēgāja kāda dzirkstelīte. Atradis vajadzīgo ,viņš pagriezās un sacīja – Tu vēl šeit? –
-Eju jau eju.- piecēlos no sava krēsla un aiztipināju uz savu istabu ,kur iekritu savā gultā. Palīdu zem segas un gaidīju Kristiānu. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās manā istabā ar ūdens glāzi un tableti saujā. Viņš apsēdās manā gultā ,kura zem viņa svara gulta ieliecās un padeva man tableti un ūdens glāzi. Paņēmu tableti ,kuru ar ūdens palīdzību noriju. Atdevu glāzi Kristiānam glāzi ,kuru viņš nolika uz naktsgaldiņa.
-Paldies.-pateicos viņam. Viņš par atbildi tikai pasmaidīja un sakārtoja manu segu. Viņš to apsprauda ap manu augumu gluži kā mamma.
- Paldies, mammu!- piebildu un viņš tikai pasmaidīja.
-Kristiān?- vaicāju puisim ,kurš pievērsa savu zaļo acu skatienu man.
-Jā?-viņš ierunājās un nenovērsa savu skatienu no manis.
- Apskausi mani,lūdzu?- jautāju viņam ,jo vēlējos sajusties droši viņa spēcīgajās rokās ,kuras spēja mani pasargāt. Viņš neatbildēja uz manu jautājumu ,bet vienkārši mani apskāva un ievilka mani sev klēpī. Uzreiz sajutos drošāk. Šādā drošībā es jutos gadu atpakaļ ,kad vēl bija dzīvs mans tēvs. Viņš spēja man sniegt šo drošību ,taču pēc viņa nāves ,es tā vairs neesmu jutusies. Bet tagad Kristiāns mani tur apskautu un atkal sajūtu šo drošības sajūtu. No acu kaktiņa man izlaužas asara ,kura nopil uz Kristiāna krekla. Viņš mani apskauj stiprāk un tur mani apskautu. Ieelpoju viņa smaržas ,kas mani nomierina un vedina uz snaudu. Plaksti kļūst smagāki un pamazām es tos aizveru ,taču joprojām sajūtu Kristiāna rokas sev apkār ,kuras man sniedz drošības sajūtu.
***
Šodien ir 20. februāris. Viena no nelaimīgākajām dienām manā dzīvē ,bet pagaidām es to nemaz neapjautu.
Bija silta Floridas diena. Floridā ļoti reti ir sniegs. Palūkojoties pa logu ieraudzīju ,ka tēvs grasās kaut kur doties. Tāpēc ātri noskrēju lejā pie kāpnēm uz izskrēju uz ielas,kur tēvs stāvēja pie savas mašīnas. Ieraudzījis mani viņš pasmaidīja.
-Sofij, es aizbraukšu tikai uz veikalu ,neuztraucies.- viņš pateica ,un es atviegloti nopūtos. Tēvs jau bija prom divus mēnešus Portlendā un man viņa ļoti pietrūka. Sacīja ,ka viņam bija steidzamas darīšanas savā birojā.
Viņš iesēdās savā mašīnā ,iedarbināja mašīnu un devās uz veikala pusi. Mamma arī bija iznākusi ārā un mani apskāva no mugurpuses. Un tad mēs redzējām...
Tēva mašīna ,kas devās uz veikala pusi avarēja. Īstenībā smagās mašīnas vadītājs ietriecās tēva mašīna ,kura apmeta vairākus kūleņus turpat uz ielas, izjaucot ceļu satiksmi. Nedomājot skrēju uz tēva mašīnas pusi un no šortu kabatas iztaustīju telefonu un zvanīju glābējiem. Ātri pieskrienot pie mašīnas , mēģināju atrast veidu kā izvilkt tēvu no mašīnas. Manu skatienu aizmigloja asaras,bet nelikos par to ne zinis ,jo man bija tikai viens mērķis- atrast tēvu. Es nekādi nespēu atrast veidu kā izdabūt viņu no turienes, atskanēja glābēju skaņas un kliedzieni ,bet es neko nedzirdēju. Tētis ,tētis , viņš jādabū no turienes ārā. Tad kāds aizvilka mani no mašīnas un iesēdināja ātrās palīdzības mašīnā ,kur jau atradās mamma. Viņas seju klāja putekļi un asaras. Viņas acis bija tukšas, tajās vairs nebija prieka ,kas tur bija no rīta.
Mediķi man kaut ko jautāja ,bet es nesapratu ko. Man galvā bija tikai aina ar sadauzītu mašīnu ,kur apkārt bija stikli un kaut kur tur iekšā – mans tētis. Asaras atkal plūda kā trakas par vaigiem. Jutu kā kaut kas ieduras man vēnā un tad iestājās tumsa.
*****
-Sofij,celies! Sofij! – mani uzcēla Kristiāna balss ,kura likās uztraukusies. Atvēru acis un pamanīju ,ka viņš izskatās norūpējies.
-Sofij,ar tevi viss kārtībā? Tu miegā kliedzi , un es nobijos par tevi- atzinās puisis , viņš apsēdās man blakus. Noliedzoši papurināju galvu. Jutu ,ka pār vaigiem rit asaras.
-Es redzēju to dienu ,kad mans tēvs gāja bojā.- klusi nočukstēju. Kristiāns mani cieši apskāva. Paslēpu seju pie viņa krekla un sāku raudāt. Par visu ,ko esmu šajā laikā pārdzīvojusi. Tēva nāve ,pārvākšanās ,baumas,Niklāvs,Mia,Lūkass,Kristiāns...
Pamazām sāku nomierināties , es sāku žagoties. Žagas izklausījas tik smieklīgi ,ka pat iesmējos. Attraisījos no Kristiāna apskāviena ,bet viņš joprojām paturēja savas rokas man ap vidukli. Kad grasījos no vaigiem notraukt asaras , Kristiāns pacēla manu zodu ,liekot man lūkoties savās zaļajās acīs. Tur vairs nerotaļājās dzirkstele ,bet tagad tur ieraudzīju rūpes, nopietnību. Viņš neko nesacīja ,un to nedarīju arī es.
Mēs labi brīdi vienkārši lūkojāmies viens otrā , un tad mans skatiens pamazām apstājās pie viņa lūpām. Šķita ,ka viņš to arī bija pamanījis ,jo liecās mani noskūpstīt. Es nepretojos ,jo es pati to alku.
Viņa lūpas maigi pieskārās manējām ,un tad tās kļuva uztājīgākas.Viņš apvija savas rokas ap manu vidukli ,pievilka mani sev tuvāk un turpināja mani skūpstīt.
Viņš atrāvās pirmais ,un mēs abi bijām aizelsušies. Viņš atspieda savu pieri pret manējo,tādējādi mūsu deguni saskārās ,tas mums lika iesmieties.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Begle-12/691236
