B17.123

-Tad sarunājam tā,- uz atvadām, Tristans sacīja. Pieturēju Čārlija roku,lai puisis apstāties, un ar interesi uzlūkoju bijušo,- Rīt, kad visi dosies izpētīt apkārtni, vienkārši sekojat man, sapratāt?

-Arlabunakti,- brālis aizvien šķita uzvilkts. Par spīti tam, ka brīnumainā kārtā Tristans bija viņu izvilcis no sūdiem, brālis nespēja viņam piedot to, ka viņš bija iemesls manām bezmiega naktīm, murgiem un salauztai sirdij. Pat fakts, ka brālim atgādināju, ka es pametu Tristanu, nevis otrādi, viņam bija pie kājas. Čārlijs vēlreiz uzmeta Tristanam draudpilnu skatienu un, izrāvis savu roku no mana tvēriena, devās uz savu istabu.

Tagad man bija jādomā ātri. Pārķert brāli un dzirdēt visu stāstu, vai paildzināt laiku ar Tristanu? Taču atbilde man jau bija skaidra.

Kājas mani veda pirms pieņēmu lēmumu. Uzskrēju augšup pa trepēm, kur koridors bija teju melns, izņemot vienu biezu, lielu siluetu, kas bija atspiedies pret sienu. Atviegloti nopūtos, ka viņš nebija noslēpies istabā, un devos pie Čārlija. Mani aizvien ņurcīja patīkamās emocijas, te viņš bija, mans vismīļākais cilvēks, sveiks, vesels un drošībā. Ak, ko gan pavaicāt, kā uzsākt sarunu..Ko es visvairāk gribu zināt?

Un jau otro reizi šovakar, es viņu apskāvu, pieglaužoties cieši brālim pie krūtīm. Viņš mazliet drebēja, bet ne no aukstuma, telpās bija silti. Un drebuļi nebija tik intensīvi kā dusmās. Tie bija krampjaini un dziļi. Vai Čārlijs raudāja?

Šņuksts man pie pleca apstiprināja manas bažas. Tas salauza manu sirdi un es viņu samīļoju ciešāk. Negribēju brālim kaisīt sāli rētās, tāpēc paklusēju un vienkārši izraudājos kopā ar viņu. Daļēji es jau sapratu, mēs abi bijām izgājuši cauri ellei un atpakaļ, un šeit, šajā nesaprotamajā likteņa pavērsienā, mēs bijām tikai viens otram. Varbūt brālis pārdzīvoja par manu sūro likteni, satikt savu zaudēto mīlestību. Varbūt viņš pārdzīvoja par sevi. Un arī es sāku raudāt. Gribēju vienkārši aizmirst šo visu, un dzīvot normāli. Aizmiedzu acis, un acu priekšā redzēju mammu un tēti, izkāmējušus, skaitot monētas, un safokusējos uz savu mērķi. Man vēl būs draugi un mīlestība, kā Triss teica. Bet tie būs sveši cilvēki, man allaž būs asinsradniecība vien ar manu ģimeni, un tā ir tikai viena uz pasaules. Man tas jāpatur prātā, es nedrīkstu to aizmirst. Ģimene stāv pāri visam.

-Tēju?- Čārlijs klusi pavaicāja un uzlika rokas uz maniem augšdelmiem. Dziļi ieelpoju, izelpoju, pamāju. Brālis noslaucīja savas un manas asaras, un ikdienišķi aplicis roku man ap pleciem, veda mani atpakaļ. Pat tumsā zināju, Čārlijs uzlicis savu smaidīgo masku, lai liktu man sajusties stiprākai.

Un tieši tāpēc es izvēlējos viņu sev līdzi. Mēs tiksim galā. Īpaši tāpēc, ka Tristans bija mūsu pusē.

Atliek vien minēt, ko darīs Trisiāna.

~

Pēc tam, kad izdzērām tēju, un bezkaunīgi notiesājām cepumu paku,mēs likāmies gulēt. Vienbalsīgi nolēmām, ka sāpīgo tēmu izrunāsim vēlāk, vai arī kad Čārlijs spēs, viņš man par to uzrakstīs vēstuli. Brālis droši vien aizmiga ātri un mierīgi, viņš bija morāli izsmelts.

Bet es svaidījos gultā šurpu turpu, un nespēju aizvērt acis. Prātoju, vai es esmu vainīga, ka pēc Tristana nebiju atradusi citu un pat spriedusi par attiecībām, kamēr viņš jau bija ietērpis citu baltā kleitā un pasludinājis par savu? Vai maz man ir tiesības un cerības uz mīlestību? Vai viņš uzskatīja to meiteni par labāku, kā mani? Vai viņš to darīja atriebības vadīts? Ko viņa māte par to visu domā? Kā viņa zināja, ka es te būšu? Vai, varbūt, es kā laboratorijas kāmītis negaidīti ieskrēju viņas ķetnās?

Un tad pienāca rīts. Es nebiju gulējusi ne minūti. Acis smeldza no noguruma un ķermenis šķita kā lupata. Saullēkts pielēja manu istabu ar rozā un dzelteniem, piesātinātas krāsas kvadrātiem, kas droši vien izskatītos fantastiski skaisti, ja vien man nebūtu vienalga. Ja vien es būtu gulējusi. Tagad mani saullēkti liecināja par jauniem izaicinājumiem. Ko gan pasniegs šodiena?

Visupirms, devos aukstā dušā, cerībā, ka tā mani uzmodinās. Pēc tam, kā robots, saliku somu un vien tad saģērbos, šoreiz uzvilku smagnējos armijas zābakus, ko biju paņēmusi līdzi, treniņbikses un kapučdžemperi, lai nenosaltu. Uzmetu skatienu salauztajai, tukšajai čaulai spogulī un novērsos.

Ģimene pāri visam.

Nedomā par sevi.

Izspēros no istabas, un raitā solī devos uz ēdamistabu, kur neviena vēl nebija, taču viss bija jau sagatavots. Nu jā, bija kādi septiņi no rīta, ne vēlāks. Kā vienmuļš, nožēlojams rēgs, staigāju gar zviedru galdu, cerībā atrast ko garšīgu, kad iedomājos, ka varbūt man nemaz nevajdzētu paļauties uz Tristanu. Ja nu viņa māte anulētu mūsu “uzvaru’, uzzinot, ka viņas dēls mums palīdzējis? Nu nē, es gribēju uzvarēt godīgi.

Paķēru pāris maizītes, brokastu musli batoniņus un sulas paku, un žigli uzskrēju uz savu istabu,lai atstātu zīmīti, ka esmu aizgājusi. Nu man asinīs sāka kūsāt adrenalīns. Pasākuma nolikumā nebija minēts ne vārda par pašas lēmuma pieņemšanas aizliegumu, un neviens neteica, ka nedrīkstu iet viena. Tas taču bija visa pamatā? Pētniecība? Riska pieņemšana?

Zīmīte bija īsa, neko nevēstoša. Daļa manis gribēja, lai to atrod Tristans. Otra manis daļa lika pirmajai daļai aizvērties.

Ģimene pāri visam, es sev atgādināju, un nu, laiks manam izgājienam.

Par spīti nogurumam, es sajutos saviļņota par savu lēmumu. Adrenalīns ņēma virsroku, un es pieliku soli,lai ātrāk pazustu no mājas. Labi vien bija, ka biju iegaumējusi ceļu, jo te nācām katru dienu, bet neko jēdzīgu neatradām. Un tad manu skatienu pievērsa cita taka, kura bija norobežota.

Es pasmaidīju.

Nebiju tāda muļķe, kā mani turēja. Un šis bija pierādījums, ka Tristana palīdzība man nebija vajadzīga. Biju tik tuvu mērķim, ka varēju to sagaršot. Pacēlu lentu, paliecos zem tās, un lēnā gaitā devos izpētīt apkārtni, kura, sazin kādu iemeslu dēļ, mums nebija pieejama.

Kas neriskē, nedzer šampanieti, man labpatika domāt, taču realitātē.. jā, kā bija realitātē?

Ej uz priekšu, neapstājies.

Ģimene pāri visam.

Es sevi iedrošināju vēlreiz un teju skriešus devos izpētīt nezināmo. Vien pāris minūtes vēlāk, es to rūgti nožēloju.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/B1713/872149