http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-57/733950">Aukstums (57)
Kādu brīdi klausulē valda klusums.
-Diandra? Ebijas meita?– viņš pārprasa.
-Jā. Tu man bērēs iedevi man šo numuru un teici, ja man kādreiz ir nepatikšanas, lai es zvanu.
Atkal viena gara pauze. – Es tā teicu. Ko tu vēlies, Diandra?
-Es.. man.. vai tu vari man palīdzēt? – es sastostos.
-Es apsolīju Ebijai, - Mikaels klusi nosaka. – Stāsti.
- Džoiss, - es izdabūju tikai vienu vārdu pār lūpām.
Reakcija otrā galā ir momentāla. – Tas kuces dēls tika tev klāt?
-Es tiku nolaupīta un.. sasita. Viņš gribēja man atriebties, spīdzināt un tad nogalināt. - Nervozi noriju siekalas. Redzu, ka Triss klausās katru manu vārdu un kā sakož zobus pie pēdējiem vārdiem.
-Kā tu tiki ārā?
-Tas nav svarīgi. Es gribu likt viņam maksāt, tāpēc es tev zvanu. Viņš neliksies mierā, kamēr kāds par to neparūpēsies. Man vajag.. aizsardzību. – Trisa acis izplešas kā divas apakštasītes.
-Skaidrs, - viņa balss ir asa. – Vai tu vari pēc stundas būt Frenklina avēnijā pie sarkanas ķieģeļu mājas? – viņš asi noprasa.
-Jā.
-Tiekamies tur. Un Diandra.. izdzīvo stiprākais. – Es dzirdu sarunas atvienošanās troksni.
- Bet.. – es nomurminu mēmajā klausulē.
-Dī? Vai tu gribi man paskaidrot, kam tu tikko piezvanīji? – Triss, samiedzis acis, jautā.
-Tu dzirdēji. Mikaelam.
- Otras bīstamākās bandas vadonim? Vai tev ar galvu viss labi? Vai Džoiss tev izmazgāja smadzenes? Dī?
-Tris. Viņi mani sita. Džoiss nogalināja manu mammu. Es gribu atriebties, - klusi nosaku.
- Vai drošāk nebūtu bēgt? – viņš jautā.
Es novelku ādas jaku un sāku vilkt nost arī džemperi.
-Vou, ko tu dari? – Triss ieprasās.
-Tris, iededz gaismu, - es saku, kamēr atbrīvojos no džempera.
Puisis iededz naktslampiņu un paskatās uz mani. Es redzu, ka no sākuma viņš izskatās pārsteigts, bet tad pārsteigumu nomaina dusmas. Liekas, ka nekad neesmu redzējusi puisis ar tik zvērojošu skatienu acīs.
-Viņi tev to nodarīja.. – Trisa balss aizlūst, kad viņš skatās uz zilumiem un pušumiem uz manas sejas, kakla un rokām.
Es pamāju ar galvu.
-Man ir nelabi, - puisis nomurmina.
-Tagad tu saproti, kāpēc es gribu atriebties.
Tristens pamāj ar galvu. – Es darīšu visu, ko tu teiksi, Dī. Viņš nožēlos.
-Pēc stundas Man ir jātiekas ar Mikaelu. Tad jau redzēs, kas būs tālāk, - es paskaidroju.
-Labi. Es iešu tev līdzi.
-Tev tas nav jādara, - nomurminu.
Triss pavisam viegli saņem manu zodu savā plaukstā. – Tu zini, ka ir. Atceries, Dī, lai vai kas nenotiktu, mēs palīdzēsim viens otram. Tu to darītu manis dēļ.
-Jā.
-Tad man vairs nav, ko piebilst, - viņš nosaka un paņem somu, lai iemestu tajā dažas mantas. Tad draugs sastingst. – Kā ar Skaju?
Es nopūšos. – Tu zini, ka mēs viņai nevaram teikt. Es nevaru viņu pakļaut tādām briesmām un stresam. Tā ir Skaja. Meitene, kas mīl drēbes un bagātību, kura dzīvo pilī. Viņai tas būtu par daudz.
-Turklāt Endrjū ir miris bandu dēļ, - Triss piebalso. – Es saprotu, tomēr mums ir viņai jāatstāj kaut kāda ziņa.
-Atstāsim balss ziņu, ka mums ir viss labi un mēs devāmies.. ceļojumā.
-Viņa būs dusmīga. – Triss nošūpo galvu.
-Bet drošībā un pasargāta. Tris, tā ir Skaja.
-Es zinu, - puisis nopūšas un atgriežas pie drēbju stūķēšanas somā. Es apsēžos un uzrakstu zīmīti arī Tijai. Visas manas mantas ir pie Roja, un es nevaru riskēt tur atgriezties. Iespējams, ka ir atklāts, ka esmu pazudusi un mani jau meklē. Mums jāpasteidzas.
-Esi gatavs? – es jautāju draugam.
Viņš tikai atver logu.
