Jauku jums 1. septembri un visu mācību gadu;)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-12/719751">Aukstums (12)
Man droši vien tikai likās, ka šajā teikumā saklausīju divdomīgu noti.
-Kas tev padomā? - es jautāju, kad esmu nolēkusi no moča.
-Ko tu vispār esi zagusi?
- Ēdienu, kosmētiku, naudu no kabatām. Tikai sīkumus. – Es sakrustoju rokas uz krūtīm.
-Lieliski, tātad man tev būs jāsniedz pilna izglītība, - puisis novaidas.
-Un vispār, Manhetenā? Tas taču nav iespējams, - es esmu noraidoša.
Puisis iespurdzas. – Tas ir pat vieglāk kā Bronksā. Cilvēki ir nāvīgi neuzmanīgi, turklāt daudz bagātāki.
-Ja tu tā saki.
-Pagaidi, tūlīt būšu atpakaļ. – Puisis man piemiedz ar aci un aizrikšo prom.
-Bbet.. – es ieprotestējos jau puiša aizejošajam stāvam. Lieliski. Viņš mani pameta. Nezinādama, ko iesākt, es pievēršos apkārtnei. Esam pie tieši pie augstas stiklotas mājas, lai gan Manhetenā pusē māju tādas izskatās. Es ieraugu savu atspulgu spogulī un šausmās noelšos. Tumšās acu ēnas ir pat man uz vaigiem. Es steigšus, izvelku salveti un cenšos dabūt seju tīru. Kad tas ir izdarīts, meklēju sevī to vietu, kuru Rojs nosauca par skaistu, bet neatrodu. Muļķīgi pasmaidu, bet smaids nepadara mani skaistāku, tāpēc ātri to novācu no sejas. Aizgriežos un aizpīpēju cigareti.
-Ķer! – Mani izbiedē puiša balss. Viņš sviež man ūdens pudeli un es tik tikko to noķeru.
- Labs ķēriens, - puisis atzinīgi novērtē. – Izskaties labāk, man vismaz nav sajūtas, ka esmu kopā ar pandu. - Ieraugu viņam rokās arī tablešu paciņu, divas kafijas un brūnu papīra turzu. Es pablisinu acis, bet neliekos ne zinis par viņa komentāriem.
- Tu ko? Jau nozagi?
-Ūdeni un tabletes jā, kafiju un kruasānus man izmaksāja kāda ļoti seksīga meitene, kura tic, ka šodien iešu ar viņu vakariņās. – Rojs iesmejas.
- Tu taču joko.
-It nemaz. Tikai viņa nezin, ka es neieradīšos, jau man jau ir randiņš. – Puisis piemiedz man ar aci.
-Mums nav randiņš, - es caur zobiem nošņācos.- Turklāt, tu esi pretīgs, tā nabaga meitene tevi gaidīs, bet tu..
-Tici man, gan jau viņa atradīs kādu citu, piecas minūtēs pēc tam, kad sapratīs, ka nenākšu.
Es papurinu galvu. Patiesībā man ir vienalga. – Tabletes? – es jautājoši prasu.
Puisis ieliek tās manā izstieptajā rokā un mūsu pirksti uz brīdi saskaras. Es tās iedzeru un sāku skaitīt minūtes, līdz pulsējošās sāpes pāries.
-Ejam, es zinu vislabāko vietu brokastīm, - puisis mani aicina. Es pieeju viņam blakus un sekoju viņa gaitai. Pēc piecām minūtēm esam nonākuši centrālparkā. Puisis ved mani pie viena no tuvākajiem soliņiem un tur apsēžas, es sekoju viņa piemēram.
-Šī ir mana mīļāka vieta visā, pasaulē, īpaši rudenī, - puisis nosaka un pasniedz man kafiju.
-Te ir skaisti, – es atbildu un saprotu, ka tā ir taisnība. Visapkārt ir sabirušais krāsainas lapas un pie debesīm nedaudz spīd saule. Te ir pilnīgi citādāk kā Bronksā. Viss ir tīrs un kārtīgs, te pat smaržo skaisti. Satiksmes skaņas ir slāpētas. Es aizveru acis un ļauju retajiem saules stariem glāstīt seju.
-Es to redzēju. - Rojs mani iztraucē un es salecos.
-Ko tad?
-Smaidu.
-Es nesmaidīju, - atgaiņājos, bet saprotu, ka tā nav taisnība. Lai nebūtu jārunā, es iekožos kruasānā. Tas ir lielisks. Perfekti kraukšķīgu un sviestainu ārpusi un mīkstu vidu. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu kaut ko tik labu ēdusi. Arī kafija ir lieliska.
-Tev ir jāatzīst, ka tas ir diezgan romantiski, - puisis, šķībi smaidot, ierunājas.
-Sapņo vien, - es saku, - tu te ved visas savas meitenes?
-Atklāti sakot, tu esi pirmā. - Puisis nepārtrauc smaidīt. - Vai tu teici, ka esi mana meitene?
-Es neesmu tava meitene, - aizrijos ar kafiju, -tas bija tikai tāds izteiciens.
-Greizsirdība tev piestāv, - puisis rotaļīgi bilst.
-Es neesmu greizsirdīga, pat ne tuvu, - nošņācos.
-Ja tu tā saki. – Izklausās, ka puisis netic nevienam manam vārdam.
Es pieceļos kājās un izmetu savu krūzīti blakus esošajā miskastē. – Man likās, ka tu mani te atvedi, lai iemācītu zagt, nevis sēdēt parkā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-14/720053">Aukstums (14)
