Šis nav mans darbs. Tā autors ir kāds kautrīgs spoks, kurš šajā darbā ir ieguldījis sirdi un dvēseli, taču baidās no tā, ko par viņu padomās citi, kas lasīs šo darbu, tāpēc palūdza man to publicēt.
Atkarības ir ļoti viltīgi radījumi. Tu zini, zini, ka tās ievelk savos nagos ikvienu, kas pienāk pietiekami tuvu klāt, bet tik un tā domā, ka būsi izturīgāks, esi garā spēcīgāks par it visiem citiem, kas mēģinājuši… Bet tikai par „parastajām” atkarībām. Alkohola, narkotiku izraisītajām. Ir vēl citas. Tu varbūt pat nedomā, ka kas tāds var radīt atkarību. Uzskati ar to apmātos cilvēkus par jukušiem. Un tomēr kāda iemesla dēļ pamēģināji. Sliktākais. Lēmums…
Un tagad tu pieķer sevi domājam, kā palikt vienam kaut uz desmit minūtēm, lai tiktu pie kārtējās „devas”, jo citi to nesaprot, tagad visi pārējie ir tie, kas tevi uzskatītu par jukušu. Bet kopmītņu istabiņā ir arī klasesbiedrene, dušas slēgs vaļā tikai pēc vairākām stundām, pat tualete nav opcija, jo kaut kāda sasodīta iemesla dēļ tieši tagad ir sastājusies nejēdzīgi gara rinda. Nemaz nerunājot par faktu, ka pusstundas pavadīšana kabīnē radītu jautājumus.
Tu nolem doties ārā. Pat pilsētā būtu iespējams gana labi paslēpties, kur nu vēl tās nomalē, kur skatu piesedz tāds kā meža un parka apvienojums. Par spīti drēgnajam laikam, lietum un nežēlīgajam vējam. Labāk paciest to, nekā iztikt bez devas.
Tu paslepus paskaties uz istabas biedreni un, pārliecinājusies, ka viņa neko nemana, ieslidini kabatā nepieciešamās lietiņas. Un tad ej. Lejā pa pakāpieniem, ārā pa vārtiņiem, iekšā mežā… Pārzini tikai lielākās takas, bet tās izmanto arī citi cilvēki, pat šādā nelaikā manāmi, tāpēc riskē un izvēlies mazākās taciņas, kas atzarojās no lielajām. Un tad vēl mazākas. Līdz beidzot esi nonākusi uz tādas, kas vairāk izskatās pēc ilūzijas nekā īstas taciņas. Diez vai kāds tik tālu starp kokiem un krūmiem gribēs līst, bet, ja nu…
Tāpēc tu nokāp arī no pēdējās nožēlojamās taciņas un pāris metrus ieklīsti aizaugušajā mežā. Paskaties apkārt. Ja neviens cītīgi neskatīsies, tevi nepamanīs, tomēr drošības labad tu notupies. Tagad tiešām neviens vairs nevar tevi ieraudzīt. Beidzot.
Tu novelc jaku un apakšā pavilktais t-krekls acumirklī sāk samirkt. Bet tev vienalga. Lai līst.
Tu izvelc no kabatas nazi, pieliec pie rokas, aizturi elpu un griez. Un vēlreiz. Dziļi. Iegriezumi, kas atveras teju puscentimetra platumā, sākumā ir balti un tikai tad sāk pieplūst ar asinīm, kas tūdaļ sāk tecēt lejup pa roku. Vērojot asinis , tu teju fiziski jūti noskaņojumu lienam ārā no dziļās bedres, kur tas bija iegāzies. Un turpini griezt.
Sāp. Ļoti sāp. Bet tā ir laba sajūta. Neskaitāmiem jauniem iegriezumiem klātā roka dīvainā kārtā šķiet mazliet smagāka kā iepriekš, kad ievelc to jakas piedurknē. Audums acumirklī pielīp pie ādas, bet tevi tas neuztrauc. Tas, ka vēlāk, jaku velkot nost, sāpes uzplaiksnīs vēlreiz, ir laba lieta. Varētu pat teikt, pozitīva. Tu pasmaidi.
Neliela asins lāse lēni, ļoti lēni notek pa plaukstas virspusi, atstājot aiz sevis sarkanu svītru, un nopil zemē kopā ar neskaitāmām lietus lāsēm.
Asinis ir skaistas.
