p.s. es pat nezinu,kāpēc un ko es te rakstu, man vienkārši tik ļoti šo te gribējās uzrakstīt, ka nekur likties. :( komentējiet , un laimīgu jauno 2015 kazas gadu , novēlu visiem būt vai gluži otrādi - nebūt ietiepīgiem kā kaziņai ;) ^^
Bildes manis pašas fotografētas.
Es pamostos un tīksmi izstaipos.Pulkstenis telefonā rāda jau pusdivus dienā, kas ir sekas ieiešanai gulēt trijos naktī, bet, kuru gan tas uztrauc - ir taču brīvlaiks un šodien nekādu darāmo darbu man nav. Manā sejā atplaukst smaids, jo redzu, ka pa nakti sniega kārta tur ārā, aiz loga, ir kļuvusi biezāka. Vakar tā bija centimetru, divus bieza, bet tagad jau vismaz trīsreiz biezāka,un sniegs turpina snigt.
Es aizeju uz virtuvi un konstatēju, ka atkal esmu viena pati mājās. Lieliski, man patīk pabūt vienai. Kā teicis kāds gudrs cilvēks - klusums reizēm ir pat noderīgi dziedinošs. Ieraušos dīvānā ar brokastpārslu šķīvi rokās un ieslēdzu televizoru, meklējot kādu interesantu pārraidi, ko paskatīties. Biju domājusi, ka kaut kam taču šai svētku laikā jābūt,bet nekā jēdzīga neredzu, atskaitot filmu par Grinču, kura mani kaut kā nepiesaista, kaut arī neesmu to nekad redzējusi.
Beigu beigās nolemju internetā noskatīties savas mīļākās filmas - Spiegu bērnu - ceturto daļu, kuru, tāpat kā savas otras mīļākās filmas - Viens pats mājās - visas daļas esmu redzējusi desmitiem reižu,taču mani tas neattur no to skatīšanās atkal un atkal no jauna. Man pat liekas, ka skatīšos arī pēc desmit un divdesmit gadiem, jo labas un pārbaudītas vērtības taču nerūs. Un ir pat labi, ka tā.
Kad esmu noskatījusies filmu, paēdusi un sataisījusies, ir nedaudz pāri trijiem. Izslēdzu visu un esmu gatava iet laukā. Tā kā dzīvoju netālu no jūrmalas, man vienmēr ir gribējies aiziet ziemas laikā uz jūru, bet, kā par nelaimi, nekad tam nav atlicis laika. Nu man laika ir pietiekami, tāpēc man ir skaidrs, kurp dodos.
Līdz jūrai varu tikt, dodoties pa nelielu, baļķiem klātu taciņu, kuru visrinķī un apkārt ieskauj koki. Ejot pa to, es tiešām burtiskā nozīmē noelšos - viss izskatās tik skaisti! Es smaidu un tiešām varu būt lepna un priecīga, ka esmu latviete un ka dzīvoju tādā zemē kā Latvija, kur ziemā bērniem ir skaistākie sniegavīri un vasarā puķes Jāņu vainagos smaržo neizsakāmi skaisti! Es tā varētu turpināt mūžam, taču esmu aizņemta, aplūkojot, cik skaisti viss izskatās.
Man liekas, ka esmu tādā kā apburtā kupolā, kur, sperot kāju, koki, kuru zari, sniega segas apsegti, liekas trausli jo trausli, tūlīt sabruks, un mana elpa, kuru redzu garaiņu veidā, saārdīs visu mazos gabaliņos. Taču nekas no minētā nenotiek, un es eju vien tālāk. Pēdas, kuras ved mani uz priekšu, liecina, ka neesmu pirmā, kura šeit dodas - šeit savu kāju ir spēruši gan lieli, gan mazi, redzu pat riteņbraucēja sliedes. Turpinu iet uz priekšu, līdz nonāku pašā jūras krastā.
Manu seju apspīd vēsā decembra saule,un, nedaudz saviebjoties, redzu, ka tādā pat veidā - atpūsties un sajust to spēku, enerģiju, ko mums dod daba, - ir atnākuši samērā daudz cilvēku.Es izvelku ārā telefonu un notveru skaisto skatu. Varētu te stāvēt ilgi, taču ārā ir - 10 grādu un man salst rokas pat caur bieziem cimdiem, un sals stipri kniebj vaigos, tāpēc es apgriežos un dodos mājup.
Ejot uz mājām, vēl joprojām smaidu par to, cik gan viss apkārt liekas skaists - tas, kā mazuļi spiegdami šļūc no kalna un omītes satraukti iet tiem pakaļ un tīra to sniegainos mētelīšus, kā puikas pikojas netālu no manis, kā man garām paiet mamma ar meitiņu un meitiņa stāsta mammai, ka grib,lai Ziemassvētku vecītis viņai no Lapzemes atved rozā kleitu ar vienradžiem. Es smaidu arī par to, ka sniegs nebeidz snigt un padara manu cepuri mitru, un smaids manā sejā ir arvien platāks un platāks.
Arī mājās, sēžot pie loga ar kūpošas tējas tasi rokās, es, vērojot sniegpārslu deju augšup lejup, smaidu. Es domāju par to, cik daudz gan mums ir dots un cik maz no dotā mēs novērtējam.Laime ir visur, arī nelielās lietās, tikai jāmāk to atrast. Ziemassvētki ir dāvanu, prieka un labestības laiks. Mūsdienās daudzi no mums nesaprot, ka svarīgi ir nevis tas, cik liela un dārga dāvana ir bijusi, bet tas, vai tā dāvināta no sirds un vai mēs zinām, ko otram nozīmē mazais,bet, iespējams , tik ļoti svarīgais vārdiņš - paldies. Šodien es daudz ko esmu sapratusi - liekas, ka manā sirdī iekļuvusi sniegpārsla kalpojusi kā atslēga istabai ar nosaukumu Laime, Labestība un Mīlestība.
PRIECĪGUS SVĒTKUS! :)
anyway, ljoti skaisti.
p.s. pienjemu, ka gandriiz esam kaiminji. 
