Apsēstā Braidvūdas Muiža #1 [Murgi]5

Cerams patiks 😅


Es pamodos no skaņas. Soļi.. Tie tuvojās manai istabai.
- Vai tur kāds ir?- es nedroši jautāju. Biju nobijusies, jo šajā dzīvoklī jau vairākus gadus dzīvoju viena.
Tieši aiz istabas durvīm klusi iečīkstējās grīdas dēļi un caur durvju spraugu apakšā es redzēju tumšu ēnu. Tā uz mirkli sastinga... un tad es tos dzirdēju. Klusus, tikko dzirdamus klauvējienus pie durvīm.
Kāda iemesla dēļ es nespēju pakustēties un vienkārši sēdēju sastingusi, klusi cerēdama, ka ēna pazudīs... bet es zināju, ka tā nenotiks.
- Lai kas tu arī būtu.. Nenāc šeit! Man ir nazis! Tu mani nebiedē! - es drebošā balsī draudēju.
Klauvēšana atkal atkārtojās, šoreiz jau skaļāk. Mani žokļi bija tik saspirindzināti, ka sāku tos nejust. Cauri visam, zobi drebot sitās viens pret otru. Līdz brīdim, kad ciemiņš pavēra durvīs nelielu spraudziņu.
- Kas tu esi?! Ej prom... Lūdzu...
Durvis sāka vērties vaļā ar skaļu krakšķi. Tas notika tik lēni, ka likās, tās pat nekustas. Es nespēju beigt drebēt. Beidzot tās atvērās pavisam un atsitās pret sienu.
- Nē! Nenāc klāt! - es kliedzu, bet šķiet, neviens mani nedzirdēja.
Tumšs siluets stāvēja durvju ailē, bet mēness gaismā neko vairāk nevarēja saskatīt.
- Lūdzu, nenāc tālāk! - es bezcerīgi čukstēju.
- Vai tu jau aizmirsi mani? - aizsmakusi balss lēni jautāja. Šķita, ka runātājs izbauda katru vārdu.
Siluets sāka kustēties un nāca tuvāk. Man kļuva grūti elpot.
- Vai tu jau aizmirsi, ko esi nodarījusi man? - siluets draudīgi vaicāja. - Vai tu jau aizmirsi, ko esi nodarījusi savām vienīgajam brālim? - es joprojām nevarēju viņu saskatīt. Bet tas bija viņš... Mans brālis.
- Džonatan, lūdzu... Es neko neizdarīju! Lūdzu... Atstāj mani...
- Tu zini, ka es to nevaru. - Džonatana roka lēni cēlās un tuvojās manam kaklam...
- Laid mani! - es aizlūzušā balsī centos kliegt. - Man vajag pamosties... Šis ir tikai sapnis... Tikai sapnis. Man tikai jāpamostas! - es sev čukstēju.
Aizmiedzu acis, lai neredzētu šo murgu, bet sāpes pie kakla tikai palielinājās.
- Atver acis, māsiņ... Šis nav sapnis, - Džonatans saldā balsī čukstēja. Neredzot seju bija grūti noteikt, vai viņš smaida, bet izklausījās, ka viņš tūlīt izplūdīs smieklos. -Tu padarīji mani šādu... Un tagad es tev atriebšos. -
- Ko tu gribi? Es neko neesmu izdarījusi! - es čukstēju caur asarām. Man trūka elpas. Es jutu, kā Džonatana roka grauž man kaklu.
- MELE! - Džonatans pienāca man tuvāk un mēness gaisma viņu apspīdēja. Viņa drēbes bija saplīsušas. Visur bija caurumi. Rokas apdegušas. Seja bija asinīs un kreisā sejas puse pilna ar stikla gabaliņiem, kas iespiedušies viņa ādā radot iekaisumus un vēl asinis, kas saķepinājušas viņa tumšos matus. Acis bija pilnas ar asarām, kas, ritot pār vaigiem, sajaucās ar citām asinīm, kuras pilēja no Džonatana pieres.
Es pamodos vēlreiz, tverdama pēc gaisa. Biju sasvīdusi un garie mati bija pielipuši pie muguras.
Kāpēc tas turpina notikt?...
Rīts.. Saule jau bija uzaususi.
Es pastiepos un paņēmu telefonu no naktsgaldiņa. Sameklējusi numuru, uzspiedu zaļo pogu.
- Viktor, šeit Beatrise... Man ar tevi jārunā. Tagad! ... Labi, paldies. Saģērbšos un tūlīt būšu klāt, - es beidzu sarunu.
Es uzvilku rūtainu kreklu, džinsus un pēc minūtes jau biju gatava. Ejot ārā no mājas, virsū uzvilku vieglu jaciņu.


Es tiešām ļoti, ļoti ceru, ka jums patīk. Jā, protams, pēc pirmās daļas vēl neko nevar secināt, bet paldies, ka lasi. Man tas tiešām ir svarīgi. Droši, izsaki savas domas 😉😊