‘Vai es varētu dabūt vienu enerģijas dzērienu? Nē, ne to. Sarkano bulli, lūdzu. Red Bull, jā.‘
Es allaž esmu piekājīgs. Vismaz cenšos būt. Tas no manis neko neprasa.
‘Cik?‘ jau iebāzis roku kabatā, kura, meklējot un cenšoties satvert, šķindina monētas. ‘Jā, labi. Sekundi. Atdošu visu sīceni - mani mazliet kaitina, ka es grabu ik uz soļa.‘
Neiedziļinoties sīkumos, es izskatos pieklājīgi. Nevienu šajā dotajā gadījumā nedrīkstētu interesēt cik esmu garš, vai cik izskatīgs, piemēram. Es neesmu izskatīgs. Garš gan.
Melnas džinsa bikses bez visādiem dīvainiem balinājuma efektiem vai caurumiem ceļgalos. Koši oranžs krekls. Augšējās pogas vaļā, zem tā balts apakškrekls. Pelēki apavi, kuri akcentos saskaņoti ar oranžību. Kopts bez pārmērībām, noteikti ne bagāts.
Pārskaitot naudu saujā rodas situācija.
‘Labi‘ es saku, ‘lieta ir sekojoša - man pietrūkst divu santīmu‘. Es atveru plaukstu, kurā ieguļ vesela kaudze kapara krāsas monētu, mazāk nosacīti dzeltenu, blakus saņurcīts ‘piečuks‘. ‘Tāpēc mēs darīsim tā - vai nu es palieku parādā šos divus nelaimīgos santīmus, kurus es rīt atnesīšu aiz tā vienkāršā iemesla, ka ir zem mana goda palikt kādam parādā, vai arī mēs atsitīsim kases aparātā Sarkano Bulli atpakaļ, un es pirkšu kaut ko citu. Jo noteikti nenotiks tā, ka es iziešu no šejienes vēl džinkstošāks.‘
Viņa skatās manī ar tādām acīm, kuras tulko visu manu pateikto uz citu valodu.
‘Ne, jus nevarat palikt paradā. Ja katrs paliks paradā, ka tad mes vispar..‘ es vairs neklausos. Es gaidu, kad viņa pabeigs.
‘Tātad pieturamies pie opcijas numur divi - dzeršu kaut ko citu. Mmm..‘ es ar skatienu pārskrienu pāri visiem potenciālajiem variantiem B ‘piemēram Fantu. Šķiet sarkano.‘
Nedomāju, ka pēdējā ziņa ir sasniegusi adresātu, jo viņa pusbalsī sauc ‘Dzīntrā, on hočet čtobi ja…‘ un vēl kaut ko. Tagad man ir tikai jāpagaida. Un pa īsto jānolemj, ko es gribēšu dzert.
‘Bet jums taču vel ira pieci lati.‘ Izrunājot ‘lati‘ šis ‘a‘ izkausās, itin kā pats veltos no mutes ārā. Tā pasakās krupji lien no noburta gana mutes, kurš sodīts par melošanu.
‘Tas nenotiks.‘ Es jūtos bezspēcīgs. ‘Jo, kā jau teicu, es atbrīvošos no žvadzēšanas nevis iegūšu viņu dubultā.‘ Šķiet nopūšos.
‘Da, labi, tuliņās.‘ Un tad atkal pusbalsī ‘Dzīntrā, ja ņiumeju…‘
-
Mani allaž ir valdzinājusi centrālās stacijas otra puse. Tā, kurā ir tirgus. Tā, kurā lielāko daļu satiksmes sastāda sabiedriskais transports. Tā, kurā ir vairāk noplukušu cilvēku, kuri smaida reti.
Te ir Rīgas īstenība. Parasto cilvēku masa, kura mostas ap sešiem rītā, lai dotos uz darbu, kurš nerada prieku. Un, lai arī es jau kādu laiku nemitinos šajā valstī, lai arī jau kādu zināmu laiku es te ierodos tikai atvaļinājumos, es esmu viens no viņiem. Šis skats man atgādina, kas es esmu un no kurienes nāku. Ka krekla krāsas košumam vispār nav nozīmes, lai cik oranža tā nebūtu.
-
Man blakus stāv sieviete. Dzīves nodilusi, kura pievakarēs pēc darba mēdz ieskriet kioskveidīgā bodītē, lai izdzertu piecdesmit gramus. Vai simt. Vai simtpiecdesmit, ja vēl ir agrs.
Viņai nav nekā koša. Kurpēm noderētu kurpnieks, un jakai - reinkarnēties. Taču tas nekavē viņu izvilkt maku un iedot man divus santīmus. Bez īpašas steigas vai uzmanības. Tikai nosakot ‘pagaidi, man būs, es iedošu‘, kamēr vēl no manas dūres spraucas ārā zaļais pieclatnieka stūris, kurš noteikti nav paskrējis viņai garām nepamanīts.
‘Ō, fantastiski. Pateicos‘ un uzsmaidu. Īstu, priekpilnu smaidu, par roku, kura pasniedzās man pretim, lai arī netiku lūdzis. Un nododu naudu pārdevējai, kura šo žestu laimīgi izkliedz tālāk Dzintrai, ja tiku pareizi dzirdējis. Tā, savukārt, nesekmīgi cenšas uztvert kāda krietni iereibuša pircēja vēlmes. Vai precīzāk - cenšas uztvert viņa vēlmes lielumu miligramos.
Es dodos ārā. Priecīgs, ka ir vēl labi cilvēki. Priecīgs, ka nežvankstu kā atslēgu saišķis. Priecīgs padzerties.
Kamēr gaidu autōbusu, pie manis pienāk puisis. Mazliet jaunāks par mani (esmu starp divdesmit un trīsdesmit) un īsāks arīdzan, viņš man lūdz divus santīmus. ‘Es saprotu, ka tas izklausās stulbi, taču man vajag nopirkt sērkociņus. Mēs ar draugiem braucam uz mežu taisīt pikniku naktī/ vērot putnus/ nu tiešām neatceros, taču es saku ‘bet protams‘, atkal jau izvilkdams lūpas patiesā smaidā. Viņš mēģina turpināt sarunu, gluži vienkārši, lai pieklājīgi aizpildītu dīvaino klusumu, kurā mēs soļojam atpakaļ uz būdeli, taču es saku, ka es nevēlos runāties. Ka es būšu priecīgs palīdzēt arī pilnīgā klusumā.
Es nepratīšu aprakstīt pārdevējas sejas izteiksmi. To mirkli, kad es viņai dodu zīmīgos piecus latus un saku ‘Vēl es vēlētos sērkociņus. Jums ir?‘. Ir skaidrs, ka viņa nav paspējusi mani aizmirst pa šīm četrām minūtēm.
‘Mums nava serkociņu. Tikai škiltavas.‘
‘Brīnišķīgi‘ es saku. ‘Tad es vēlētos vienas vislētākās šķiltavas. Krāsai un zimējumiem nav nozīmes. Jebkuras vislētākās, kuras deg, lūdzu.‘ Brīnišķīgs paradums šie lūdzu un paldies. Vai jums tā nekad nav šķitis?
‘Četrdesmit seši santimi bus.‘
‘Tātad četrdesmit seši.‘
Mazliet noskrandušais ceļotājs neizturējis saka, ka nevajagot. Ka par dārgu. Ka viņam vajagot tikai sērkociņus ar kuriem mežā uguni iedegt. Ka varam ieiet blakusbūdā. Ka…
Uz ko es viņam atbildu, ka šo pāris minūšu laikā nekas nav mainījies. Ka man patiks palīdzēt arī pilnīgā klusumā. Pēdējam teikumam es izceļu katru tā daļu. Man - patiks palīdzēt - arī pilnīgā klusumā.
0.46 Ls tiek iesists kasē.
Viņš saka paldies. Un sniedzas pēc šķiltavām. Taču brīdī, kad man būtu tās jāpalaiž, es tā nedaru. Jo, šādi rīkojoties, viņš jautājoši ielūkosies man acīs. Un, kad tas notiks, es teikšu ‘nākamreiz, kad kāds tev lūdz palīdzēt, palīdzi viņam. Tas ir tas, ko es prasu pretī.‘
Viņš teiks jā, taču nesapratīs. Aizies dīvaini smaidīdams un izkliedētu skatienu, vēl pēdējo reizi nosakot ‘paldies‘.
Bet kamēr vien paliek iespēja, ka viņš palīdzēs, kamēr vien viņš apstaigās pasauli, zemapziņā nesot šo vienkāršo lūgumu, tikmēr viņam ir potenciāls saprast. Saprast atšķirību starp ‘glābt cilvēcību‘ un ‘glābt cilvēku‘. Saprast atšķirību starp vienlīdzību un vienādību.
-
Es iekāpšu autōbusā. Nenobriedusi sieviete mani uzrunās. Viņa jautās pareizu pulksteņlaiku. Mēs ievilksim šo sarunu garumā, lai kliedētu braukšanas ilgumu, taču tā būs viena no tukšākajām manā mūžā. Vienīgais, ko paņemšu līdzi, būs pēdējie viņas vārdi. Es jau stāvēšu durvīs, kad viņa sacīs ‘šīs bija patīkamas piecpadsmit minūtes.‘
Un
‘Un, starp citu, man ļoti patīk tavs apelsīnkrāsas krekls.‘
