http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-19/689816
- Mēs iesim iedzert kafiju līdz vietējai kafejnīcai, - Krista uzrunāja mani, kad bija pabeigusi griezt matus Dainim, - Tu taču tiksi galā? - viņa pārjautāja, pirms atstāja mani vienatnē ar Ediju.
- Tikšu, - tikai uz mirkli pacēlu acis, lai pārliecinātu Kristu. Negribēju novērsties no saviem tiešajiem pienākumiem. Lai gan ārēji es izskatījos salīdzinoši mierīga, iekšēji manī viss griezās. Man bija neizsakāmi lielas bailes, kaut ko salaist grīstē, kas bija pilnīgi iespējams. Nebūtu pirmā reize, kad svarīgā brīdī izgāžos.
- Tu taču neesi vietējā? - tiklīdz Krista un Dainis bija devušies prom, pēkšņi sāka runāt Edijs, kurš līdz šim bija bijis salīdzinoši kluss un mierīgs.
- Tā varētu teikt, - izvairīgi atbildēju, nepieminot, ka jau vairākus gadus dzīvoju šajā pilsētā, tikai neapgrozījos sabiedrībā, kādā izklaidējās un uzturējās šis puisis.
- Tu te nesen strādā? - viņš laikam bija nolēmis mani izprašņāt.
- Šajā frizētavā tu esi mans otrais klients, - atklāti teicu, uz brīdi pārtraucot griezt viņa matus. Man bija aizdomas, ka pēc mana paziņojuma, viņš varētu satraukties.
- Tu taču joko? - viņš tiešām strauji pagriezās, lai uzlūkotu mani.
- Izskatās, ka es jokoju? - nezinu kāpēc, bet man bija vēlme viņu paķircināt, - Bet kā jau es teicu, tad tu esi mans otrais klients šajā salonā, - uzsvēru pēdējos divus vārdus.
- Tam laikam mani vajadzētu nomierināt, - Edijs nepārliecināts ieņēma atkal savu vietu, - Un kur tu strādāji pirms tam?
- Tu tāpat nezināsi to salonu, - atkal jau ieslēdzu savu aizsargmehānismu, lai izvairītos no atbildes.
- Nu labi, tad pastāsti ar ko vēl tu nodarbojies, - Edijs nomainīja tematu.
- Kādā ziņā? - uzreiz nesapratu viņa jautājumu.
- Nu nav taču tā, ka tu visu savu brīvo laiku pavadi darbā, - Edijs pat iesmējās, ieraugot manu apmulsumu. Viņa smiekli bija patīkami un sirsnīgi, tomēr man nebija atbildes arī uz šo jautājumu. Pareizāk sakot, man pagaidām nebija citu aizraušanos par ko parunāt.
- Ja godīgi, tad neko daudz es tiešām nedaru, - godīgi atzinu.
- Kur tu parasti ej izklaidēties? - viņš painteresējās.
- Es sen neesmu bijusi nekur, - jau atkal man vajadzēja teikt, ko tādu. Edijs noteikti nodomās, ka esmu vai nu ļoti pareiza, vai arī garlaicīga.
- Tu esi liela mīkla, - Edijs skatījās uz mani spoguļa atspulgā.
- Nemaz jau tik liela neesmu, - nedaudz mulsināja tik uzkrītošs acu skatiens, tomēr cenots to ignorēt.
- Klau varbūt mēs varētu sestdien kaut kur kopā aiziet? - šis piedāvājums nāca tik pēkšņi, ka uzreiz nespēju pat atbildēt. Kāpēc viņš ko tādu jautā man? Viņš taču mani galīgi nepazīst. Kāpēc viņš vēlas ar mani satikties?
- Sestdien es nevaru, - atcerējos par tikšanos ar Lindu un viņas puisi, - Man sarunāta tikšanās ar sen neredzētu draudzeni, - uzreiz piebildu, negribot, lai viņš padomā, ka tiek atšūts.
- Ar draudzeni vai savu draugu? - Edijs bija ziņkārīgs.
- Man nav drauga, - automātiski atteicu, - Un es tiešām tikšos ar savu draudzeni.
- Tad varbūt piektdien tu gribētu ar mani pastaigāties? - viņš nepadevās.
- Es nezinu, - pārāk ātri tas viss šobrīd notika, - It kā jau varētu, - ko gan es varēju zaudēt, satiekoties vienreiz ar šo puisi. Es taču gribēju uzzināt, kāpēc viņš tik ļoti vēlas iepazīties un satikties ar mani.
- Super! - Edijs izskatījās priecīgs, - Kur tu dzīvo? - viņš uzdeva nākamo jautājumu, - Man taču jāzina uz kurieni doties tev pretī, - puisis uzreiz piebilda.
- Es šobrīd dzīvoju pie ģimenes draugiem, - pirmo reizi ko tādu teicu. Ģimenes draugi. Tas skanēja tik jauki. Un tā taču arī bija. Rūta bija manas mammas labākā draudzene, tātad es drīkstēju apgalvot, ka viņi abi ar Alenu ir mūsu mazās ģimenītes draugi, lai gan iepazināmies tikai nesen, - Varbūt zini viņus, - Alens taču bija viens no pilsētas policistiem, tāpēc droši vien daudzi viņu pazina, - Pie Rūtas un Alena, - piebildu.
- Pie Kalniņiem? - īsti nesapratu Edija emocijas. Viņš noteikti izskatījās pārsteigts, tikai es nesapratu tas bija pozitīvi vai negatīvi.
- Jā, pie viņiem, - piekrītoši pamāju, - Izskatās, ka tu viņus pazīsti, - nedroši piebildu.
Edija matus jau biju beigusi griezt. Tagad varēju nolikt nost šķēres un ieslēgt kontaktā fēnu, lai izžāvētu mitros matus un nedaudz piekārtotu tos, izceļot jauno griezumu.
- Pazīstu gan, - Edijs man piekrita, - Mēs ar Eduardu mācījāmies vienā klasē, - puisis rūgti piebilda. Sapratu, ka viņiem ir kaut kādas nesaskaņas, tomēr nebiju droša, ka drīkstu par tām uzzināt, tāpēc neko nejautāju.
- Tad jau tu zināsi, kur nākt? - pārjautāju, lai pārliecinātos, ka viņš nav pārdomājis.
- Ja tu man iedosi savu numuru, tad varēšu uzzvanīt, kad tuvošos, - puisis ierosināja.
- Man nav telefona, - pēdējās pusstundas laikā biju pārsteigusi šo puisi vairākkārt, arī šoreiz man tas bija izdevies.
- Tu tiešām mani necenties vienkārši izjokot? - viņš neticīgi jautāja, - Kuram gan mūsdienās nav telefona? - Edijam tas likās nesaprotami.
- Man, - paraustot plecus atteicu, - Esmu beigusi, - pievērsu viņa uzmanību matiem. Šķiet, viņš bija aizmirsis, ko īsti šeit dara, bet nu ieskatījās spogulī.
Ļaujot, lai viņš kārtīgi aplūko manu darbu, devos pēc slotas, lai uzslaucītu grīdu. Edijs joprojām klusēja, grozot galvu uz visām pusēm, lai novērtētu jauno frizūru.
- Būs labi? - nespējot sagaidīt, kad puisis pats kaut ko teiks, pajautāju.
- Tev bija taisnība, - Edijs piekrītoši pamāja, - Mati izskatās lieliski! - viņš piebilda, - Man vienkārši sen tie nav bijuši tik īsi, tāpēc vajadzēs laiku, lai pierastu.
- Priecājos, ka tev patīk, - patiesi teicu.
- Labi, man jādodas, - puisis ielūkojoties pulkstenī, paziņoja, - Es ar Kristu norēķināšos vēlāk, bet mēs tiekamies piektdien? - šoreiz viņš vēlējās pārliecināties, ka viss paliek kā norunāts.
- Līdz piektdienai, - piekrītoši pamājot atteicu.
- Būšu pie tevis astoņos, - viņš vēl stāvēja durvīs un negāja prom, kamēr nedzirdēja manu atbildi.
- Astoņos es būšu vēl te, - ieminējos, - Manuprāt, piektdienās salona darba laiks ir līdz astoņiem, - nedroši teicu.
- Tad jau vēl labāk, - viņš smaidīja, - Es tevi sagaidīšu pēc darba tepat stāvlaukumā, - Edijs ierosināja.
- Labi, - biju ar mieru.
- Līdz piektdienai, - vēl pamājot man, Edijs aizvēra frizētavas durvis no ārpuses.
- Līdz piektdienai, - klusi noteicu viņam pakaļ.
Apsēdos vietā, kur vēl pirms brīža sēdēja Edijs un uzlūkoju sevi spogulī. Es neesmu neglīta, bet neesmu arī tik skaista kā citas. Kāpēc gan Edijs vēlas ar mani satikties? Kāpēc vispār no viņa izskanēja šāds piedāvājums? Aizdomājusies turpināju lūkoties savā atspulgā.
- Edijs jau prom? - biju tik ļoti iegrimusi domās, ka pat nedzirdēju, kā atgriežas Krista. Viņa nāca viena, tātad Dainis tāpat kā brālis, ir devies savās dienas gaitās.
- Jā, - piekrītoši pamāju.
- Un viņš tev samaksāja? - Krista vēlējās zināt.
- Viņš teica, ka jūs norēķināšoties, - nedroši atteicu, jo pat neiedomājos, ka, iespējams, Krista domāja savādāk, kā Edijs šajā jautājumā.
- Viltnieks, - Krista sirsnīgi iesmējās, liekot man saprast, ka viss ir kārtībā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-21/690059
