Beidzot ir sanācis laiks, lai uzrakstītu šim stāstiņam nobeiguma daļu! Stāsts par Alisi ir pašas izdomāts un nekādi nav saistīts ar pašas privāto dzīvi!
Atkal jau bija pienākusi vasara. Eksāmenu laiks bija jau pagājis.
Izlaiduma vakarā ar Andri sēdējām pļavā. Visi devās uz balli, izņemot mūs. Rokās sadevušies sēdējām uz segas, blakus noliktajā piknika groziņā smaržoja māmiņas ceptās smalkmaizītes.
"Alise, " Andris ierunājās. "Es mīlu tevi, bet man tev kaut kas jājautā! "
" Jā, mīļais, jautā...." Alise saldā, klusā balstiņā nočukstēja.
" Vai tu mani mīli? "
Alise domāja, sākot no tā brīža, kad viņi sāka draudzēties līdz pat šodienai viņiem ir bijušas tikai dažas, nevērīgas bučas. Daudz kopīgu interešu. Kas vēl ....
" Jā, Andri, es mīlu tevi ! " varēja manīt, ka Alise sāk uztraukties " bet es tevi laikam nemīlu tevi tā, kā tu mani! "
" Alise, jaukumiņ, tev jāzin, ka es tevi mīlu vairāk kā māsu...."
Man kā akmens novēlās no sirds... jā, arī es to esmu vienmēr jutusi....man vienmēr ir bijis blakus brālis, nevis puisis! Arī Andris pats to bija sapratis!
Vasaru pavadījām kopā, bet nu jau mūsu attiecības bija kā brālim un māsai.
Sāku mācības pilsētā. Man bija iepaticies skatīties kā māmiņa gatavo visādus konditorejas izstrādājumus, ka izlēmu mācīties pati par konditori. Biju ļoti apmierināta ar saviem panākumiem.
Trešā kursa beigās iepazinos ar puisi no paralēlklases. Stalts jauneklis, tumšiem matiem un brūnām acīm. Tā mums abiem bija " mīlestība no pirmā acu uzmetiena ".........Viņu sauca Tālis. Mācījās kokapstrādi. Pēc iepazīšanās turpināju sapņot par viņu. Vēderā dīvaina sajūta - tā it kā viss būtu sagriezies otrādi...
Jā, Andris nebija nekur pazudis, regulāri sazvanījāmies un runājām par to, kas mums likās svarīgs.
Ar Tāli sākām tikties, iepazīstināju viņu ar savu māmiņu. Viņš mūs abas iepazīstināja ar savu tēti. Izrādijās, ka māte viņu pametusi, kad viņš bija vēl mazs.
Jo vairāk laika pavadījām kopā, sapratu, ka viņu ir sūtījis pats liktenis...
Beidzām skolu, ar dažu dienu starpību! Es tagad biju konditore un viņš mēbeļu galdnieks.
Pienāca Ziemassvētki un saņēmu bildinājumu.
Pēc pāris mēnešiem jau bijām vīrs un sieva.
Ar laiku pamanījām, ka arī mūsu vecāki ir satuvinājušies.
Ir pagajis jau vairāk kā gads kopš kāzām. Esmu laimīga. Sēžu šūpuļkrēslā un maigi šūpojoties smaidu. Rokās man ir gaiši zaļa sedziņa un viņā ievīstīta guļ meitiņa...mana meitiņa - Kristīne!
