http://spoki.tvnet.lv/literatura/Alise-no-citurienes-5dala/643534">Iepriekšējā reku
Mēs ilgi skatījāmies viens uz otru, un klusējām... Klusumu vajadzēja pārtraukt, tāpēc iesāku "Jā, čau Tomass. Tom, mēs esam pazīstami. Viņš ir mans jaunais klasesbiedrs. Mācamies vienā klasē! Viņš sēž man blakus fizikā."
"Tad jau labi, ka pazīstami esat!" Toms mierīgi atbildēja.
Nezināju ko tādā brīdī darīt, kā es varēju skūpstīties ar Tomu kuru pazīstu tikai dažas stundas, esmu tik naiva. Un to vēl redzēja Tomass, tagad to uzzinās visa skola, un mani terorizes.Tomass vēljoprojām klusēja, un skatījās uz mani.
"Tātad, Tomass kā tev gāja ar meiteni ar kuru pastaigājies pa pilsētu? Vai viņa tev izrādīja visu?" nicinoši jautāju.
"Nebiju ar meiteni, staigāju viens pats, jo meitene ko uzaicināju pastaigāties neatnāca pie manis uz satikšanos!" pārliecināti man atbildēja Tomass.
Jutos nedaudz nepatīkamā situācijā, jo puisis taču bija uzaicinājis tieši mani, un es neatnācu...Toms iebilda: "Labi es jūs atstāšu divatā, negribu šinī visā piedalīties, jo tā pat nesaprotu par ko jūs runājat! Kad beidzat, Alis, lūdzu nonāc pie manis lejā, un nebēdz prom!"
Nezināju ko teikt...Varbūt klusībā mīlēju arī šo blondo Tomasu, ar skaisti okeāna zilajām acīm. Es vienkārši pati nezināju ko es gribēju. Ko man darīt? Kā lai atvainojās.
"Redzi, lūk es esmu!" strikti noteicu.
"Alis, vai mans brālis tev stāstīja par sevi?" jau mierīgākā tonī jautāja.
"Jā, visu!"
"Vai viņš stāstīja, ka agrāk ir bijis narkomāns, un kad bijis mazgadīgo cietumā - kollonijā? Vai stāstīja, ka izmeta viņo no skolas dēļ šņaukšanas? Vai stāstīja kapēc mamma drīz nomirs?"
"Ko tu man tgd centies iestāstīt? Domā, ka tagad mainīšu savas domas par Tomu, un skriešu tavos apskāvienos, un atvainošos? Vai to tu gribi? Tas ko tu tikko stāstīji par savu brāli, un meloji nav labi! Tas tač galu galā ir tavs brālis! Es saprotu, ka var būt greizsirdīgs, bet ne jau lai apmelotu savu brāli!" sāku bez maz vai kliegt uz viņu.
"Alis? Tu esi tik skaista un jauka meitene, tikai tu esi izvēlējusies nepareizo cilvēku! Jā, tu man iepatikies no pirmā acu skatiena, tu biji pirmā kurai uzmetu acis kad ienācu klasē. Tavi skaistie blondie mati saulē spīdēja, tavas zilās acis bija kā pielipušas burtnīcai. Tu cītīgi rakstīji. Tieši tādu es tevi iemīlēju." Tomass raudzījās manī ar asaru pilnām acīm.
"Žēl, ka tu man neiepatikies no pirmā acu skatien, bet gan tavs brālis!" es meloju.
Viņš paņēma atslēgas, kas stāvēja Toma uz skapīša, un izgāja no istabas...
Jutos neomulīgi, galvā šaudījās daudz jautājumi...kur viņš aizgāja?kas tās bija par atslēgām? kapēc es viņam meloju? vai viņš sadusmojās? sēdēju un domāju, nolēmu skriet lejā pie Toma, un brīdināt par atslēgām! Jutos pavisam slikti, bet ko man bija darīt, skriet un meklēt viņu tagad?
Es paķēru no pakaramā savu jaku, un izgāju no mājas.
Rīt turpināšu....
