Akmens laikmeta Artis. 1. daļa.0

Šis stāsts ir kā pasaka, piedzīvojumu romāns un varbūt maķenīt atgādina spoku stāstu, bet viss ir tīra patiesība. (Piedod man, Lindgrēnes kundze!)


...Ugunskura dūmi lēni kāpa karstajā nakts gaisā. Ciltij piederīgie ļaudis īzkrāsojušies lēkāja ap ugunskuru, monotona bungu ritma pavadīti. Viņi svinēja izdevušās medības... Tikai divi sēdēja nomaļus, iegrimuši karstā diskusijā par sievietēm, apdullinošām sēnītēm un ogām, un dinozauru gaļas cenu celšanos. Tie bija cilts vadonis Džimba un mazais matainais kromaņoniešu puišelis Artis.
"Es par tavu šodien nomedīto mamutu esmu ar mieru dot 100 saulē kaltētas bruņuzivis, un arī tas vēl ir daudz," beidzot par pareizo tēmu sāka runāt Džimba,"un, ja es turpināšu tirgoties kā līdz šim, ātri vien izputēšu!"
"Nē, nē un vēlreiz nē!" spurojās pretī Artis, "es vēl tīri labi atceros, kā tu pārdevi piepūtus dinozauru pūšļus kā ļaunā gara izdzīšanas aksesuārus un pēc tam tev nācās bēgt uz uz Aizkalni. Es tev došu to mamutu tikai apmaiņā pret tām 100 zivīm, tiranozaura ādas zābakiem un skaistāko kaimiņu cilts sievieti!"
Džimba nomurmināja kaut ko, kas spēcīgi izklausījās pēc "ak, vācies pie velna, mazais parazīt", bet skaļi teica:"Nu, labi, bet tikai tāpēc, ka šis mamuts ir īpaši spalvains un ilkņi arī nav peļami..."
Biznesmeņi paspieda viens otram roku, pirms tam tajās iegriežot, tādējādi apstiprinot darījuma noslēgšanu un turpināja pļāpāt par dažādām sadzīviska rakstura muļķībām, laiku pa laikam uzkožot kādu psilicibīnu saturošu sēni...


Kad nākamajā rītā Artis ieradās pie vadoņa ar mamutu, Džimba krāca savā cūkuzaura ādas dīvainā, apsedzies ar aitādu. Artis, nevēlēdamies modināt virsaiti, aizgāja uz Džimbas virtuvi un lēnā garā uzvārīja paēdienu no pāris kārdinošiem prusakiem, saknītām un dažiem gliemežiem. Viņš to aiznesa uz vadoņa viesistabu, laiku pa laikam iestreba savu mežonīgi karsto putru un gaidīja Džimbas pamošanos. Pēkšņi vadonis uztrausās augšā un skaļi purpinādams operatīvi aizstreipuļoja līdz atejas bedrei. Atgriezies atpakaļ pie Arta, Džimba sāka kaut ko nesakarīgi purpināt, no kā Artis saprata tikai to, ka vajadzēšot pasūtīt no aizkalnu cilts 33 lielus laukakmeņus, jo būšot jābūvē pārtikas noliktava. Uz sienas otrajā alas istabā esot projekts un turpat mētājoties arī taure, ar kuru varētu izsaukt kaimiņu cilts vadoni.
Artis neizpratnē aizgāja uz otru istabu , bet diemžēl neredzēja ne projektu, nedz arī tauri. Tad viņam radās apjausma, ka vadonis laikam jau no paša rīta ir iestiprinājies ar pāris velnogām... Artis atgriezās vadoņa viesistabā, kur ieraudzīja dīvainu skatu - Džimba ar milzu apetīti stūma māgā putru, kuru Artis tur bija aizmirsis.
"Eu!" starp strebieniem uzsauca Džimba,"aizej uz virtuvi un nogriez man vienu brontozaura gaļas šķēli! Šitas virums man bez gaļas liekas tāds pliekans!"
Artis paklausīgi aizgāja uz virtuvi un sāka griezt šķēli no sīkstā dinozaura ar savu kaula nazīti, paralēli klausoties vadoņa izsaucienos, kā piemēram "tu nes man ātrāk to produktu! Man produkts dziest!"
Visbeidzot Artis aiznesa vadonim viņa gaļu un skatījās kā tas viss pazūd Džimbas bezizmēra vēderā...
Pabeidzis rīt, vadonis atraugājās un uzsauca Artim:"Nu, ko brīnies? Ēst gribi? Aizej uzvāri sev kādu putriņu!"
Artis tā arī izdarīja un atgriezies sāka ar vadoni apspriest dienas plānu...


1. daļas beigas.
Turpinājums sekos.
Atsauksmes, komentārus un kritiku ļoti labprāt uzklausīšu, tāpēc sūtiet man visu, kas uz sirds!