Aizliegtā pilsēta | 212

Uz rīta pusi viņi jau bija atgriezušies atpakaļ mājās. Abiem uznāca neliels nogurums no pastaigas. Gandrīz četrās stundās Maksims izrādīja Sofijai visas labākās vietas mežā. Sofija jau knapi turējās kājās un centās acis noturēt vaļā. Ienākot virtuvē caur verandu. Tur viss bija neskarts, bet Maksims izmainījās sejā.

- Tētis atnāca no maiņas.

- Kā tu to zini? - Sofija bija nedaudz pārsteigta

- Tik daudzu gadu laikā es viņu jūtu pa gabalu... ģimene.

Kad viņi klusām gāja uz istabu Sofija ieraudzīja Viktora ēnu, viņu tas pārsteidza. Viktors stāvēja pie plaša loga un raudzījās pa to. Neizrādot nekādu interesi par viņu atnākšanu. Šī neilgā laikā Sofija bija skaidri sapratusi, ka starp Maksimu un Viktoru ir kas līdzīgs barjerai, labot to viņai nebija spēkos, jo Viktors it kā pat neslēpa savu attieksi pret viņu.

Ienākot istabā Sofija apsēdās uz nesaklātās gultas, novilka apvavus, atgūlās uz mirkli un uzreiz iemiga.

Maksimam miegs vairs nenāca. Viņš nolēma aizbraukt pie Daniela. Pēc dušas Maksims klusu, lai nepamodinātu Sofiju, pārģērbās. Kad viņš devās prom viņu kaut kas apstādināja pie durvīm. Mirkli viņš apdomājās, nākošajā mirklī viņš devās uz viesistabu pie tēva.

- Lūk, kas tev nepatīk? - knapi pārkāpjot istabas slieksni Maksims jautāja

- Tu labi saproti, ka es tev vēlu tikai labu. Tev vajag pārdomāt savu dzīvi. Tikai tad domāt par attiecībām, ar cienīgu meiteni.

- Hm... ar ko tad Sofija tev nav gan laba? Tu viņu pat nepazīsti.

- Viņa neko par tevi nezin, tu par viņu arī!

- Lieta tiešām ir tikai tajā? - Maksims bija izbrīnīts

- Man viņa vienkārši neliekās droša. - Viktors cerēja, ka dēls viņu sapratīs

- Smieklīgi... - Maksims pagriezās un devās prom.

Iekāpjot mašīnā Maskimam pazuda vēlme braukt pie Daniela. Viņš lielā ātrumā aizbrauca taisni pa ceļu, lai apdomātu sarunu ar tēvu, atvēsinātu prātu.