Aizliegtā pilsēta | 203

Pulkstens jau bija 03:00 , bet Maksām nenāca miegs. Viņš ilgi gulēja skatoties vienā punktā grieztos. Paskatoties uz Sofiju viņam prātā ienāca doma. Puisis pilnīgā klusumā saģērbās, un sāka modināt Sofiju.
- Sofa...Soofija-a! - Maksims no mugurpuses viņu modināja.
- Nu? - Miegaini viņa jautāja
- Ejam pastaigāties! - Maks pats par sevi pasmējās.
- Tu normāls vispār esi? - Sofija mazliet atverot acis atstuvējās pret elkoni, lai paslatītos ārā. Saprotot, ka ir nakts viņa apgūlās.
- Es Tev parādīšu mežu. - viņš cerēja pārliecināt Sofiju.
Sofija sadzirdot to nākošajā brīdī jau atvēra acis, bet celties nesteidzās. Kad viņa pagriezās pret Maksimu, viņš bija pārliecināts, ka tā ir piekrišana. Nedaudz uzsmaidot Soņa iemeta Maksam spilvenu sejā.
- Tev nakts laikā nav nekā cita ko darīt? Cik vispār ir pulkstens ? - Sofija jautāja
- Kaut kur pus četri no rīta. - Maksims nolika spilvenu, kuru Sofija viņam iemeta sejā gultas malā.
Sofija noskatījās uz Maksimu, tad nedaudz uzsmaidīja. Saprotot, ka miegs viņai vairs nenāk miegs viņa Sofija saģērbās.
Viņi gāja caur pagalma pusi. Visapkārt bija gari skujkoki. Ieraugot to Sofija nenožēloja, ka piekrita tik agrā laikā iziet. Pēc vakardienas lietus viss bija slapjš, bet smarža pēc lietus bija tā vērta. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Sofija pirmo mirkli nekam nepievērsa uzmanību, lēnām ejot pa taciņu.
- Un bieži Tu tā naktīs ej staigāties? - Sofija pagriezās pret Maksimu
- Nu ... samērā bieži. - Viņš piegāja blakus pie Soņas.
- To tu man neesi stāstījis! - Sofija paņēma Maksimu aiz rokas.
- Tev vēl daudz kas būs jāuzzin. - Maksims klusu pateica.
Sofija īsti nesaprata ko Maksims ar to gribēja viņai pateikt. Maks aizveda Sofiju tālu prom no takas. Pilsēta Sofijai visu laiku likās tik aktīva, ka iedomāties šo mežu tik neaizskartu meitene nespēja iedomāties. Viņi bija nogājuši krietnu laiku, Sofija jau sen bija pazaudējusi laika izjūtu un nojausmu par iespējamo atrašanās vietu.
- Kur mēs ejam? - Sofija bija jau nogurusi iet.
- Drīz redzēsi. - Maksims atbildēja
Kad viņi bija uzgājuši nelielā augstienē skats bija no tās vēl skaistāks. Neliels karjers, kuram apkārt bija mežs. Tālumā jau cēlās migla.
- Pa mežu es bērnībā ar mammu bieži staigāju, šeit es visu pazīstu. - stāstīja Maks.
Ilgi tajā vietā viņi neuzkavējās. Kad viņi gāja prom no turienes Sofija tālumā pamanīja nelielu gaismu, kura atgādināja uguns liesmu.