Piebraucot pie mājas Maksimu pārsteidza, ka tur stāv Gata mašīna. Viņš ieejot mājās uzreiz sadzirdēja Lauras smieklus, vismaz daļa notiekošā viņam nedaudz kļuva saprotamāka. Sofija sadzirdot, ka kāds ienāca mierīgi devās uz koridoru.
- Kur tad tētis? - Sofija jautāja atstutējoties pret sienu.
- Šodien viņam daudz darba, droši vien būs vēlu. - viņš atbildēja
- Nu tu jau atnāci vēlāk nekā parasti. - Sofija izrādīja nelielu nepatiku.
Kamēr Maksims domāja ko atbildēt abu sarunu iztraucēja Gatis. Maks viņu ieraugot aizgāja ar viņu uz virtuvi nesakot ne vārda. Tajā brīdī Sofija saprata, ka pāršāva pār strīpu. To brīdi viņa nolēma izmantot, jo visu vakaru to vien gribēja, kā parunāt ar Lauru par sarunu kura notika viņai ar Viktoru. Ienākot atpakaļ istabā Sofija apsēdās uz dīvāna un brīdi centās savākt savas domas vienā konkrētā domā.
- Stāsti, es tak redzu, ka kaut kas tomēr ir noticis! - sacīja Laura noliekot vīna glāzi uz galda.
- Kā lai to pasaka tikai... lieta tāda, ka Maksa tēvs šodien man skaidri deva saprast, lai es dodos labi tālu prom. - Sofija izlēma gari nestāstīt
- Un ko pats Maks saka par to? - Lauru nedaudz pārsteidza draudzenes pateiktais.
- Viņš par to sarunu diez vai zin. Pati neesmu viņam stāstījusi un šaubos vai Viktors viņam arī par to ir ko teicis. - atbildot Sofija vēroja skatu pa logu. Ārā bija beidzies lietus.
- Nu tad nomierinies un viss! Ja viņš pats tev par to pateiks tad domāsi ko darīt...a tā vispār nekoncentrējies uz to. - Laura bija pārliecināta, ka Sofija lieki uztraucās par to.
Sofijai savukārt uznāca smiekli par iereibušo draudzeni. Viņa atcerējās, ka vēl nav iedevusi Laurai atslēgas no sava dzīvokļa viņa aizgāja uz istabu, lai tās paņemtu. Atpakaļ ceļā viņa atcerējās, ka virtuvē ir Maksims ar Gati, interese par ko viņi runā viņai palielinājās ar katru minūti, bet viņa centās to apspiest. Puiši diez ko ilgi nerunāja, bet Laurai ar Soņu jau beidzās temati sarunām. Tad viesi bija jau nolēmuši, ka ir laiks doties prom.
