Ceru, ka patiks.
Rēzija gaida mani pie skolas durvīm. Es esmu laimīgs ieraudzīt tieši viņu, jo sirds tad man sāk pukstēt straujāk un ieelpa kļūst asāka. Viņa izskatās tik skaista. Kopš brīža, kad sapratu, ka viņa ir mana īstā nespēju beigt par viņu vien domāt. Katra ķermeņa šūniņa ir mīlestības pārpildīta, es zinu, ka viņa ir mana otrā pusīte.
Es klusām pielavos pie meitenes kamēr viņa runā pa telefonu, jo viņa ir ļoti bailīga un man vienmēr patīk viņu pakaitināt, jo tad viņa tik piemīlīgi sarauc deguntiņu. Es pieliecos lai apķertu meiteni, bet saprotu, ka tā būtu stulba doma, jo varbūt tā ir svarīga saruna, kaut gan ar ko gan viņa runā. Lai to uzzinātu paeju mazliet atpakaļ, lai gan parasti tā nedaru, tomēr izlemju noklausīties.
-‘’Karlos, es zinu, ka man tas ir jāizdara, bet es nespēju to paveikt viena, man viņa ir žēl.’’
Par ko viņa runā, un kas ir Karlos, gribu jau pārtraukt sarunu līdz sadzirdu to frāzi, kuru tik ilgi vēlējos dzirdēt no viņas puses manā virzienā.
-‘’Protams, es tevi mīlu, bet viņš man ir vajadzīgs.’’
Izdzirdot šos trīs vārdus, mana sirds pārstāj pukstēt. Es jūtos nodots, izmantots. Man pat pazūd elpa, tāda sajūta kā būtu aizmirsis kā elpot. Kaut gan tas ir tikai iedomās. Jo es elpoju, bet labāk izvēlos nomirt. Katrā manā ķermeņa šūnā mīlestības vietā ieplūst naida un rūgtās patiesības pile. Viņa mani izmantoja un nejuta neko, tas viss ko viņa izrādīja bija tikai teātris nekas vairāk. Tāda frāze manās smadzenēs atkārtojas simtām reizes līdz es apjēdzu, ka esmu iztukšots un nevēlos vairs viņu redzēt tāpēc eju iekšā skolā, pat neatskatoties uz meiteni.
-‘’Roland, pagaidi mani es tūlīt nākšu pagaidi mani.’’ Viņas balss man liekas tik sveša un vārdi saplūst ar apkārtējām skaņām it kā tos pats vējš būtu aizpūtis iežēlinot mani. Bet mani nevajag žēlot, tagad man viņa ir tukša vieta un nekas vairāk.
Tās ir pirmās atmiņas, kas man uzreiz atgriezās prātā ejot pie Rēzijas. Bet, kad viņa mani pameta es aizrāvos ar boksu, tāpēc vismaz kaut ko labu dzīvē viņa man ir devusi.
Pieejot klāt nezinu īsti kā sasveicināties, tāpēc vienkārši pieeju un gaidu, kad viņa mani uzrunās pirmā.-‘’Sveiks, Roland.’’ Viņa iedzērušā balsī saka. Man likās, ja es viņu satikšu manī varētu atkal parādīties vecās jūtas, tāpēc skolā es no viņas izvairījos, bet tas nenotika. Sirds nesitās straujāk, elpa bija mierīga, prāts nelika pagriezties un laisties lapās, bija tāda sajūta kā runātu ar senu draugu.-Sveika, ko gribēji.?’’ Pavisam mierīgi atbildēju. –‘’Saproti tu tajā dienā tik ātri aizbēgi un necēli, kad zvanīju un uz sms arī neatbildēji, tāpēc, kad šodien ieraudzīju tevi šeit gribēju visu izrunāt. ’’Viņa bija piedzērusies laikam jau drosmei, kaut gan skaidrā viņa bija diezgan runīga.-‘’Nu nezinu par ko tur vairs runāt man likās, ka tur viss jau ir skaidrs kā diena, ka tu esi kopā ar Karlosu un mani tu izmantoji.’’ Beigās knapi noturējos, lai nepateiktu ‘’Maita’’, tomēr tas tagad neko nenozīmētu. –‘’Nu par to es gribēju tev atvainoties, jo es tiešām biju Karlosā iemīlējusies, bet nu es viņu pametu un, ja tas būtu iespējams vēlētos visu sākt no jauna.’’ Vai viņa tiešām ir tik piedzērusies vai arī nedomā ar galvu.’-‘’Tu visu vari sākt no jauna, bet bez manis, kas tu nesaproti, ka tu man tagad esi niecība, es nevēlos nekādas attiecības ar tevi, ja tu šeit esi atnākusi, lai piedzertos, tas tev tiešām labi sanāk tāpēc turpini tādā garā.’’ Ceru, ka viņa piedzersies un neko neatcerēsies, jo šī saruna ir tik pat neizdevusies kā mans nodoms par Gloriju. ‘’Un kura tad vēl tevi pieņems tādu kāds tu esi, nemuļķojies Roland, mums ir jābūt kopā.’’ Viņa centās man jau ķerties ap kaklu līdz es strauji atkāpos un viņai nācās pieturēties pie krēsla. ‘’Mēs nebūsim kopā cik man reižu, tas jāsaka, meklē kādu muļķi kurš pieņems tādu kāda tu esi, man jau sirdī ir iekritusi kāda cita.’’ Es pats jau vairs nevaldīju pār savām emocijām tāpēc pateicu ko tādu, ko pats laikam vēl nebiju tā līdz galam sapratis. Bet tagad es sapratu, ka man Glorija tiešām laikam patīk, kaut gan viņa ir tāda nepieejama, bet vismaz viņai ir savs raksturs. ‘’Tu muļķi domā pīties ar to mūsu klases jauniņo viņa savai māsai pateica, lai ziņo policijai par tevi, kas tu nesaproti viņa grib tevi iesēdināt, jo vai tad tu pats neatpazīsti savu seno labāko draudzeni un vārdu arī aizmirsis esi, savu mīļo mazo Glorijiņu?.’’ Varēja redzēt, ka Rēzija kaut gan bija dusmās aizsvīlusies tomēr teica patiesību, jo skatījās man tieši acīs pat nemirkšķinot.
Pēkšņi atmiņa parādījās aina no bērnudārza.
Es spēlējos ar Gloriju uz paklājiņu. Pēc šīs ainas sekoja nākamā. Es stāvu pie mājas durvīm un man mamma paziņo, ka tēvs šodien aizkavēsies, jo notikusi auto katastrofa kurā tēvam nav lieli bojājumi, bet Glorijas mamma ir mirusi.
Atceroties šos notikumus es tiešām sapratu, ka man no sākuma jau likās, kad šo sejiņu es esmu kaut kur jau redzējis, kaut gan Glorija jau ir pieaugusi tomēr daži sejas vaibsti ir tieši tik pat izteikti kā bērnībā.
Es ienāku slimnīcas telpās, jo tētim tomēr nāksiet šeit palikt pa nakti, tāpēc mēs esam atveduši dažas mantas. Es zinu, ka Glorija arī ir šeit tāpēc dodos uz blakus telpu kur Glorijas ģimene atvadās no mammas, jo viņas traumas ir pārāk smagas, tāpēc viņa nespēja izdzīvot. Es ienākot palātā pieskrienu pie Glorijas un apskauju viņu, bet viņa mani atgrūž un saka, ka pie visa ir vainīgs mans tētis un, kad viņa nevēlas vairs mani redzēt.
Atceroties šīs atmiņas man pār visu ķermeni pārskrien tirpas. Es atceros to cik nežēlīga sejas izteiksme todien slimnīcā bija Glorijai, bet es nespēju noticēt, ka viņa spētu mani nodot, kaut gan es viņu nepazīstu tik labi.
-‘’Roland tu manī klausies, viņa tevi ir nodevusi, tev nebūs nākotnes ar to liekuli.’’ Pavisam jau aizmirsu, ka Rozālija man to pateica. –‘’Rozālija mēs visi dzīvē pieļaujam kļūdas, bet vienīgais kā tās labot ir mācīties no tām, tāpēc man ir žēl tevis un tagad man ir jāiet paliec sveika.’’ Un es eju prom, jo man ir jāsameklē Glorija un viss skaidri jānoskaidro..
Atnācis uz viesistabu nesaprotu īsti uz kuru pusi iet, jo šeit ir tik daudz cilvēku un visi dejo cieši viens otram klāt tāda sajūta kā skudru pūznī un plus visam šeit ir arī diezgan patumšs. Pie dzērienu galda ieraugu Glorijas māsu tāpēc dodos pie viņas, jo varbūt viņa zina kur ir Glorija. –‘’Sveika, izskatās, ka tev ir jautri nezini kur Glorija.’’ Skatoties uz meiteni cerību pilnām acīm ceru uzzināt pozitīvu atbildi. –‘’Viņa tagad ir augšstāvā kopā ar to tavu drauģeli viņš aizveda laikam parādīt savu istabu.’’ Man bija tāda sajūta it kā manī vi aizsviltos tāpēc uzreiz devos uz Johana istabu.
