-Labrīt!- klasē ienāca skolotāja Dukare, kura uzreiz apsēdās pie sava galda, kas ir nokrauts ar visādiem nevajadzīgiem papīriem. Pabīdot savas brilles uz augšu, viņa nopētīja visu telpu, lai varētu pierakstīt, kas nav ieradies uz stundu. –Klausāmies radio pārraidi un rakstām stundas!- skolotāja dusmīgi noteica, pavēršot savu skatienu uz puišiem, kas otrajā solā pārrunāja savas brīvdienas. Nekad neesmu sapratusi kā var darīt šīs divas lietas reizē. Par laimi es jau mājās sarakstīju stundas savā dienasgrāmatā, tāpēc atkritu savā krēslā, vienu kāju pārliku pāri otrai un pārlaidu savu skatienu pāri klasei, ar cerību ieraugot savu draudzeni un sāku aizdomāties.
-Labrīt, šajā sniegotajā pirmdienas rītā!- manas domas pārtrauca skolotājas Kažules kaitinošā balss, kas skanēja pa radio. –Kā vienmēr, sāksim ar dežūrām. Pagāšajā nedēļā dežūrēja 7. klase, par viņu dežūru vairāk pastāstīs Oskars.- bla, bla, bla. Un tā katru pirmdienas rītu, katru nedēļu dzirdu vienu un to pašu. –Paldies Oskaram. Un šonedēļ dežūru sāks 12.klase. Veiksmi viņiem darbā!- joprojām Kažules balss grieza ausīs. Es to vairs nevarēju izturēt. Izņēmu no somas savas baltās austiņas ar melno mp3 galā, ieliku austiņas ausīs un ieslēdzu mūziku. Baltās austiņas paslēpu aiz saviem garajiem, melnajiem matiem, lai skolotāja nepamana, savādāk izies kā pagāšajā reizē, kad Dukare pārgrieza manas dārgās austiņas. Sākot skanēt smagiem basiem, es pacēlu acis uz skolotājas pusi un redzēju, ka viņa skatās uz mani un kaut ko saka. Nogriezu mūziku klusāk un sāku klausīties, ko viņa man saka. –Lāsmiņ, lūdzu aizej pie skolotājas Kažules pakaļ dežūrlapai.- neciešu to, ka es esmu klasē jaunākā, bet esmu iecelta par klases vecāko. Respektīvi, man jādara visi darbi, lai mūsu klase būtu labākā skolā. Kādreiz šos darbus veica Anete, bet viņa šogad atteicās, jo viņa vēlas šogad pievērsties vairāk savai sirdslietai-ģeogrāfijai. Lēnām iegāju Kažules kabinetā. Pie viņas rakstāmgalda bija sastājusies cilvēku rinda, kas cenšas tikt pie mikrofona. Paņēmu no galda lapu, ko man vajadzēja un devos atpakaļ uz klasi. Skolas gaiteņos ir tik kluss, jo ir nogriezti visi radioaparāti, lai Kažules riebīgā balss nebūtu dzirdama vienmēr.
Iesoļoju atpakaļ klasē un visu skatieni pievērsās man. –Laumiņ, paņēmi dežūrlapu?- no vidējās solu rindas dzirdēju kādu kaitinoši rupju balsi, kura piederēja Markusam, klases jokdarim. Neko neatbildot apsēdos savā krēslā un sāku dalīt visus pa pāriem un pa stāviem. Dežūrlapu sarakstīju ātri un piespraudu pie ziņojuma dēļa, kas atradās blakus tāfelei. Kad sākās starpbrīdis visi ātri saskrēja pie dēļa un meklēja savu vārdu. Visi izskatījās laimīgi, līdz tam brīdim, kad pie dēļa piegāja Markuss.
-Lauma, tu esi tāda dirsa!- Markuss iekliedzās tik bērnišķīgi, ka visi sāka smieties.
