Jaunā daļa klāt. 
Neliels jautājums: Jūs gribat, lai notiek kaut kas ļauns, vai arī, lai ir vienkārši un kaut kas ik pa laikam notiek?
Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/180-10/693175
***
-Ko tu šeit dari?- nikni izgrūdu, noliekot šķīvi un krūzi uz galda. Markuss, kā jau vienmēr, viltīgi smaidīja. Paskatījos uz viņa roku, tā bija aptīta. Tad jau ledus viņam nenoderēja, ha.
-Es? Es atnācu pie tevis.- Markuss piecēlās kājās un lēnām nāca uz manu pusi, bet es kāpos atpakaļ.
-Tu? Pie manis? Zini, tas jau paliek smieklīgi,- knapi turējos, lai atkal nesāktu raudāt,- tu vispirms saki, ka mani mīlu, kaut gan maz ticams, bet nākamajā brīdi tu ar Uldi un Madaru mani apsmej. Jā, es esmu izmainījusies, un kas no tā?- acīs sariesās asaras, tāpēc pagriezu muguru Markusam un klusām šņukstēju.
-Par ko tu runā? Neapsmeju es tevi. Es tevi mīlu!- Markuss man bija pavisam tuvu, jo jutu viņa silto elpu, kas pūta man uz kakla. Nedaudz nodrebinājos, jo tas bija sen nepiedzīvots.
-Ja? Par ko tad jūs runājāt, kad es aizgāju pakaļ ledum, lai es tev varētu palīdzēt?- īpaši uzsvēru vārdus ‘es’ un ‘tev’, un pagriežoties pret Markusu, pagrūdu viņu atpakaļ, lai viņš nestāv tik tuvu man.
-Āāā. Tu par to...- Markuss izbrauca ar roku caur saviem matiem un smagi nopūtās.
-Jā, par to.- izmēdīju savu sakāmo un skatījos cieši Markusa acīs, bet ilgi nevarēju, acis arvien vairāk un vairāk aizmiglojās.
-Tas nebija par tevi. Tas bija par Madaru.- Markuss atkal pienāca man tuvāk, bet es izvairījos no viņa, paspraucoties viņam garām un ielecot gultā, uz kuras stāvēja nesašķirotie apģērba gabali.
-Kā tad! Tam nu es ticēšu.- nobļāvos, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka esam tikai divatā visā mājā.
-Madara!- Markuss skaļi nobļāvās, bet es tikai dzirdēju skaļas dipoņas virs galvas un pēc īsa brīža jau blakus istabai.
-Nu?- Madara ieskrējusi istabā noprasīja un ātrumā pārlaida acis manai ‘jaunajai’ istabai, bet iepleta acis ieraugot mani, raudošu, starp melnām segām un spilveņiem.
-Par ko es stāstīju, kad Lauma bija virtuvē pēc ledus?- Markuss ar dīvainu skatienu uzlūkoja māsīcu, kuras skatiens bija vairāk piekalts man, precīzāk manai sarkanajai sejai, kura svilst.
-Kā par ko? Tu stāstīji kā mēs bērnībā spēlējāmies ābeļu dārzā, kur bija bišu stropi.- Madara ar neizprotošu skatienu uzlūkoja Markusu un tad atkal skatījās uz mani.
-Paldies! Vari iet.- Madara tikai pamāja ar galvu un uzsmaidīja man, un izskrēja no istabas.
-Un tagad? Tagad tu saproti?- Markuss pieliecās pie gultas, kurā es sēdēju, un skatījās manās noraudātajās acīs.
-Bet varbūt jūs sarunājāt?- centos pasmieties, bet nevarēju, jo deguns bija aizlipis un nevarēju pat normāli paelpot.
-Nu netač. Kam man tas?- Markuss tikai iesmējās un turpināja mani vērot.
-Lai mani kaitinātu?- ar jautājošu skatienu uzlūkoju Markusu, kas tikai pasmīnēja.
Piecēlos kājās un devos pie galda pakaļ krūzei. Jau sniedzos pēc krūzes, bet Markuss pagrieza mani pret sevi un pacēla manu galvu uz augšu. Viņš skatījās manās noraudātajās acīs, bet es centos kaut mazliet novērsties, bet nespēju, jo Markuss manu galvu bija saņēmis savās plaukstās. Pagāja tikai sekundes simtdaļa un mūsu lūpas saskārās. Šī bija pirmā reize, kad es neaizvēru acis. Man tas likās smieklīgi, jo Markuss bija savas acis aizvēris un tas izskatījās mazliet dīvaini.
-Lauma! Es mājās!- dzirdēju no virtuves tēti, kas tikko atbraucis mājās. Ātri atrāvos no Markusa un ar platu smaidu steidzos uz virtuvi.
-Tēti!- iesaucos un samīļoju tēti, bet viņš man iedeva siltu buču uz vaiga. Mazliet iesmējos, jo viņa bārdas rugāji man ‘koda’.
-Labdien!- virtuvē ienāca Markuss un pieklājīgi sasveicinājās ar tēti un arī sarokojās, bet es tikai iesmējos.
-Laumiņ? Tu kaut ko gribi teikt?- tētis uzlūkoja mani ar ziņķārīgu skatienu un arī ar tādu pašu smīnu.
-Jā.- piekrītoši pamāju.Markuss paskatījās uz mani ar lielām acīm, bet ātri novērsās. – Pusdienās ir pankūkas ar ievārījumu.- sāku smieties, jo tētis cerēja, ka esmu salabusi ar Markusu. Tētis ar Markusu bija baigie čomi, vienmēr kad bija hokejs, tad Markuss bija pie mums un ar tēti izbaudīja hokeja un alus burvību, ha.
-Un saistībā ar Markusu?- es nosarku, jo Markuss iesmējās tā diezgan skaļi.
-Nuu, viņš atveda Madaru. Ja nezini kas viņa ir, tad prasi Uldim, un jā viņš arī ir šeit. Bet ja kaut ko konkrētu gribi zināt, tad neko nevaru teikt. –ātri nobēru un uzlūkoju Markusu, kura skatiens bija piekalts man.
-Un mēs tagad ejam prom.- saķēru Markusu aiz rokas un vilku viņu ārā no virtuves. Viņš tikai atsveicinājās no mana tēta un beidzot sekoja man.
