...un pagrieza pa 180 grādiem.
Šis zēns sacīja: ''Rezēju tavu sejas izteiksmi, kad tu viņu ieraudzīji. Tāpēc ceru, ka izdaru pakalpojumu un paglābju tevi. Izliecies, ka tu mani jau pazīsti!''
Kamēr zēns runāja Karolīna zēnu kārtīgi aplūkoja. Viņam bija gaiši blondi mati, kas nedaudz aizsedza viņa pieri un bija nedaudz nekārtīgi,skaistas gaišas, debesu zilas acis, sārtas, sulīgas lūpas, uz kurām pasakatoties Karolīnai radās vēlme tajās iekosties. Viņa seja bija ovala un ādas tonis bija tāds pats kā Karolīnai - brūns. Tieši tāds bija meitenes sapņu princis pirms parādījās Alberts.
Viņa klusi iečukstēja viņam ausī: ''Apliec rokas man ap vidukli un vienkārši smaidi!''
''Tas nu nebūt nebūs grūtu!'' viņš paskatījās Karolīnai acīs un sāka smaidīt.
Karolīna jau bija aizmirsusi par Albertu, kad skaistais zēns iesaucās: ''Hehe, viņš palēlina gaitu!''
Karolīna negribēja, lai Alberts ar viņu uzsāktu sarunu, tāpēc viņa pieliecās un puisi noskūpstīja. Zēns abstulba, bet skūpstam atbildēja. Skūpsts bija maigs un abu lūpas derēja ideāli.
Karolīna pēkšņi atrāvās: ''Piedod, man nevajadzēja!'' Viņa pagriezās uz skrēja ārā.
''Pagaidu uz kurieni tu?'' zēns steidzās viņai pakaļ. Kad viņš viņu panāca, viņš viņu vēlreiz noskūpstīja, lai Karolīna zina, ka viņam nav pretenziju. Šoreiz skūpsts bija pārliecinošs. Karolīna aptina rokas zēnam ap kaklu. Kad skūpsts eidzas abi skatījās viens otram acīs un smaidīja.
''Starp citu mani sauc Daniels. Vai drīkstu zināt jūsu vārdu?'' zēns ar smaidu uz lūpām sacīja.
''Karolīna. Mani sauc Karolīna,'' meitene atbildot smaidam sacīja.
Daniels palaida Karolīnu vaļā, paņēma viņas roku, kas nu jau bija nolaista gar sāniem, un noskūpstīja plaukstas virspusi, sakot: '' Prieks iepazīties! By the way mums laikam izdevās, jo tas puisis, no kura es tevi izglābu, jau dodas prom!''
Daniels paskatījās iesmējās, bet Karolīna atviegloti nopūtās.
Zēna roka joprojām turēja viņas roku.
''Vai iesim iekšā?'' Daniels jautāja, sniedzot saliektu roku.
Karolīna iesmējās un aplika abas rokas ap Daniela elkoni un rokas lejasdaļu: ''Nu ists džentlbenķis!'' Arī Daniels pasmējās.
Meitenes atmiņas, sāpes, dusmas un viss pārējais, ko pirms tam Karolīna izjuta, ieraugot Albertu, bija zudis.
Abi iegāja iekša, piegāja pie bāra un paūtīja divus zemeņu kokteiļus. Tālāk viņi devās uz otro stāvu, kad pēkšņi Daniels iesaucās: ''Ejam peldēt!''
