Šovakar jūra klusē. Bez kaijām tik skumja.
Starp izdegušām zvaigznēm pajuka domas,
Taupība vai pārgalvība - kas ir mans sods?
No piķa melna mākoņa baltas pārslas krīt
Un laiks pa īstam mūs visus atlaida vaļā.
Čukstiem pa vidu soļi klaudz – neaizmirsti!
***
Ko iesākt, kad klusums sāp, bet vārdi iet prom.
Paliek vien tie, ko paši mēs paslēpt spējām.
Man teica – nevienu domu līdz galam neizdomāsi,
Ir vārdi, ko vajag vēl brīdi sevī krāt.
Man teica – nevienu sāpi līdz galam neizsāpēt,
Reizēn vajag būt tuvu un tomēr nebūt klāt.
Pa kaktu kaktiem meklēju tumsas caurlaidi
Lai dzirdētu kā tumsa pa visām vīlēm irst.
