Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
6
1359

…šis stāsts veltīts cilvēkiem, kuriem nebija lemts piedzīvot visu to , ko mēs katrs saucam par PIRMO….

Kā jau katru gadu, gandrīz ikvienā skolā, tiek rīkotas skolas organizētās klases ekskursijas. Arī mana skola nebija izņēmums. Atceros, ka tās bija īpašas dienas, kuras vienmēr gaidīju ar lielu nepacietību… No brīža, kad audzināšanas stundā klases audzinātāja paziņoja par naudas vākšanu skolas ekskursijai, sākās īstas, neviltotas, kopīgā prieka gaidīšanas dienas.

Protams, kā jau tas bieži Latvijā gadās, ne vienmēr, pilnīgi visu klasesbiedru vecāki, varēja atļauties apmaksāt, savam bērnam, klases ekskursiju. Šī iemesla dēļ, daži no maniem klasesbiedriem ļoti skuma, nojauzdami, ka arī šajā klases kopīgajā braucienā viņi nevarēs piedalīties. Lai gan parasti mūsu klasē audzinātāja centās rast iespēju, lai tiktu visi un dažreiz pat maksāja no savas kabatas.

Vai Jūs pazīstat tās sajūtas, kad klases audzinātāja stāsta, it kā atgādinot, kuri vēl nav samaksājuši par skolas ekskursiju, bet Tu ļoti labi zini, ka tavi vecāki to, iespējams nespēs, jo ir svarīgāki maksājumi. Taču neskatoties uz to klasē vienmēr atskanēja vārdu salikumi…samaksāšu rīt….bet es parīt….man vecmamma nākošnedēļ tikai varēs samaksāt…. Un vēl un vēl daudz līdzīgu izsaucienu…cerību…

Gaidāmā ekskursija bija centrālā apspriešanas tēma manā klasē. Ko mēs darīsim, kurp dosimies, ko apskatīsim, ko kurš ņems līdzi, kādi termosi, kādas maizītes, kādas drēbes jāvelk utt. Tajā laikā mēs neapspriedām mobilos telefonus, portatīvos datorus un WIFI pieejamību autobusā, jo tādu mantiņu vienkārši nebija. Labi , ja kāds “faņtiks”, “tetris”, “yoyo” vai spēle, kurā Vilks grozā ķer oliņas :D

Tajā rudenī, kopā ar klasesbiedriem, uzsākām mācības Slokas pamatskolas 3. klasē, pie mūsu klases audzinātājas Kristiānas Andersones. Ja nemaldos, tas bija 1993.gads, un man bija tikai 10 gadi. Šī skola bija un ir ļoti laba skola ar izciliem pedagogiem. Un kā izrādīsies vēlāk, tad man pat fizkultūru pasniedza tolaik vēl tālā nākotnē topošā, valsts prezidenta Valda Zatlera tētis Līgonis Zatlers. Ļoti stingrs skolotājs, bet bezgala sirsnīgs, atbildīgs un ar labu humora izjūtu…. :D :D :D …it sevišķi izcēlās viņa asprātības, ja kādam nebija līdzi sporta tērpa… :D :D :D …nu jūs jau paši zinat , ko tādās reizēs prasa un ko skolnieki atbild :D :D :D …. Atgriežamies pie stāsta…

Tajā gadā, septembris bija ļoti silts un saulains. Jau trešo gadu paralēli mācījos Jūrmalas mūzikas skolā. Un kā par spīti tieši ekskursijas dienā, sestdienā, man bija eksāmens specialitātē. Mūzikas skolai sestdiena ir tāda pati diena kā visas pārējās, ar vienu atšķirību, ka šajā dienā nav jāiet uz “parasto” skolu. Tā nu pēc lieliem bērna pārdzīvojumiem un asarām, manai mammai izdevās sarunāt ar skolotāju, ka tajā sestdienā, uzreiz pēc eksāmena, plkst. 10.00, mani “savāks” Majoru stacijas pieturā. Šī gada ekskursija bija paredzēta uz Siguldu… tādēļ veiksmīgi sanāca, ka mana skola ir tieši pa ceļam uz ekskursijas galamērķi.

Tās dienas priekšvakarā, es cītīgi gatavojos savam pusgada eksāmenam vijoles specialitātē. Īpaši daudz laika jūsmot par ekskursiju tajā vakarā nenācās. No rīta bija agri jāceļas, jo līdz skolai bija jāmēro 7km ar mašīnu līdz Slokas stacijai un vēl 10 km ar vilcienu līdz mūzikas skolai Majoros. Todien man līdzi brauca mamma, lai pārliecinātos, ka es laikā nokļūstu skolā un vēlāk arī norunātajā tikšanās vietā ar klasesbiedriem.

Veiksmīgi dabūjis savu “ieskaitīts” eksāmenā, par prieku mammai un sev, tiku pie Pingvīna frēzera saldējuma, kraukšķīgā vafeles konusiņā. Kas bērnam vēl priekš laimes vairāk vajadzīgs!?

Ātrā solī soļojām uz norunāto tikšanās vietu Majoru stacijā. Ieradāmies 10 minūtes pirms norunātā satikšanās laika, tādēļ bez stresa, mierīgā garā gaidījām autobusu. Atceros kā sēdēju nemierīgs uz soliņa pieturā un domāju, kāds gan atbrauks autobuss, dzeltenais vai jaunais sarkanbaltais IKARUSS J vai varbūt noveiksies un mana klase būs tikusi pie NEOPLĀNA … tik satraucoši ….Nu kur viņš ir! ???

Autobusam bija jābūt plkst.10:00 ….bet nu jau vairāk kā 15 minūtes tas kavējās. Nu īpaši panikā vēl nekritām, jo mazums, kāds sastrēgums, vai kāds klasesbiedrs aizkavējies…gan jau tulīt būs, mamma mani mierināja.

Varētu padomāt, vai tad tik grūti bija piezvanīt un uzzināt, kas un kā, un cikos būs…??? Nju nav jau grūti, ja vien tajā laikā būtu bijuši mobīlie telefoni… nekādu iespēju no ielas piezvanīt, pat, ja zvanītu uz skolu, tad sestdienā jau neviens nestrādā…

Plkst. 10:40…nav un nav…. Nezinu kādēļ, bet mamma nolēma, ka iespējams autobuss ir bijis pāris minūtes agrāk par mums un jau aizbraucis uz Siguldu. Nju man galīgi dūša papēžos un seja tik skumja , skumja… laikam es izskatījos tik satriekts, ka mamma pieņēma interesantu lēmumu, un šī rīcība man joprojām ir ļoti spilgi iespiedusies atmiņā. Viņa nolemj paņemt TAXI no Majoriem un braukt uz Siguldu…iespējams Kaspar, pa ceļam mēs viņus noķersim vai satiksim Siguldā. Ilgi nedomājot, iekāpām dzeltenā Volgas TAXI un aizbraucām. Cik atceros, tad visi takši pārsvarā bija Volgas… Lieki piebilst, ka arī tajā laikā TAXI nebija lēts prieks un kur nu vēl priekš manas ģimenes...

Un tā nu mēs braucam, garastāvoklis labs un kur nu vēl, ar TAXI braucu skolas ekskursijā. Braucot , pa ceļam redzēju daudz autobusu, bet nevienā no tiem es neatpazinu savus klasesbiedrus. Dīvaina sajūta, neizprotama vēl šodien, mani pavadīja visu dienu, gaidot, kad tad beidzot manas acis ieraudzīs kādu pazīstamu tēlu smaidam pretī…

Taksists izrādījās ļoti saprotošs, pretimnākošs. Un nenoplēsa pilnu cenu par braucienu, laikam mamma iepatikās :D

Izstaigājām ar mammu Siguldas takas, izbaudījām zeltaino rudeni un gaisa trošu vilcieniņu, protams, ka tiku arī pie tradicionālā Siguldas štociņa, maziņa, bet tomēr :))

Un, lai kā es visur meklēju viņus, mēs tā arī nesatikām nevienu no mūsu skolas. Ne ziņas , ne miņas …ne jausmas, kas ir vai nav noticis… , lai tur kā, bet tā bija fantastiska diena. Pavadīta kopā ar savu vistuvāko cilvēku šajā pasaulē. Diena, kuru es atcerešos vienmēr….

Pārguruši no staigāšanas un kāpelēšanas pa kalniem un ielejām, mēs beidzot iekāpām Vilcienā uz Rīgu…. No Rīgas uz Sloku…, kur mūs sagaidīja tētis un aizveda mājās…

Ejot gulēt, es joprojām prātoju, kas gan notika ne tā un kādēļ diena, kuru ,man bija jāpavada kopā ar klasesbiedriem izvērtās savādāka… kā izrādīsies vēlāk, es biju vienīgais, kurš tajā liktenīgajā dienā aizbrauca ekskursijā….

Tikai pirmdien, aizejot uz skolu, ieejot klasē pamanīju, ka viss nav kā parasti. Klases stūrī stāvēja galdiņš, apklāts ar galdautu. Uz tā mana klasesbiedra , 10.gadīgā Kristapa Radziņa fotogrāfija rāmītī ar melnu lentīti un blakus balta, degoša svece…

Tās sestdienas rītā, pie skolas viņš tika notriekts, klasesbiedru un skolotājas acu priekšā… Viņš tikai līdzīgi kā citi klasesbiedri gribēja nopirkt sev cukurgailīti, pāri ielai esošajā veikalā…. Tikai skrienot pāri ceļam viņš izvēlējās nepareizo brīdi un vietu. Skrienot pāri ielai viņu notrieca ceļu policijas ekipāža, kura tieši tajā brīdī brauca garām skolai un negaidīja, ka kāds bērns varētu izskriet no autobusa aizmugures…

No gūtajām traumām , tās pašas dienas vakarā Kristaps aizbrauca pats savā ekskursijā…. Skolas svinīgi sērīgajā līnijā mums direktore stāstīja, ka tagad Kristaps uz mums raugās no Mēness maliņas un ikreiz, kad mēs redzēsim mēness radziņu, tas būs Kristaps, kurš mums uzsmaida…

Pēc šīs traģēdijas ilgu laiku klases audzinātāju neredzējām un cik zinu, tad par šo tēmu neviens nekad vairāk nerunāja…. zinu vien, ka nespējot pārdzīvot šo notikumu, pēc divām nedēļām pie Kristapa devās arī viņa vectētiņš…..

p.s.

Tās dienas priekšvakarā, es cītīgi gatavojos savam pusgada eksāmenam vijoles specialitātē. Īpaši daudz laika jūsmot par ekskursiju tajā vakarā nenācās. No rīta bija agri jāceļas, jo nekad mēs nezinam, ko katra jauna rītdiena mums ir sagatavojusi….. un vai norunātā tikšanās notiks….

Kristapa Radziņa piemiņai!

Ar cieņu

Kaspars Pudniks

 Autors: KasparsPudniks Šis stāsts veltīts cilvēkiem, kuriem nebija lemts piedzīvot visu to, ko mums.
1.  
6
1359

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [25]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
eifelis avatars
Medaļa Redaktors iesakaMedaļa Twittera čomsMedaļa Admins iesaka
  eifelis 04.11.14 08:19
 
48
0

Kad biju apmēram līdzīgā vecumā, tad bija tā nelaimīgā prāmja Estonia bojāeja un tur bojā gāja klasesbiedra tētis. Arī tad visā skolā bija dziļas sēras... sēras bija arī visā Latvijā, bet mums tās bija sevišķi skumjas

Par stāstu ++ viennozīmīgi. Izlasīju bez nekādām aizķeršanām. Paldies, ka padalījies :/

jacky avatars
Medaļa NastijsMedaļa NastijsMedaļa Nastijs
  jacky 17.11.15 13:34
 
42
0

dāāāā ... biju dzirdējis par šo, bet jau sen bija pagaisis no atmiņas. Sen jau tas veikals ir slēgts un sen tajā vietā ir uzlikts luksafors, bet atmiņas dzīvo, tas ir labi.

neka personiga avatars
Medaļa Mazā, spoki Tevi mīl!Medaļa Veiksmes lādeMedaļa Spoks
  neka personiga 03.11.14 22:46
 
36
0

Njā..skumji...

Piedzīvoju ko līdzīgu bērnībā,kad nācām mājās no tautisko deju mēģinājuma.Tad man bija kādi 7 gadi,mācījos 2.klasē.Nācām kopā ar mammām,viņas par kaut ko pļāpāja un mums bērniem tas nelikās interesanti,ar draugu izdomājām sacensties,kurš skrien ātrāk.Norunājām,ka skriesim līdz ieliņas galam,tā gan nebija īpaši gara,bet priekš sacensībām gana laba.Viņš uzvarēja,pats gan šo prieku neizbaudīja,jo izskrēja priekšā mašīnai,vadītājam nebija laika,ne bremzēt,ne vairs izvairīties,jo tas bija viens mirklis tumšā ziemas vakarā...

LSCBeauty avatars
Medaļa SpoksMedaļa Nostradams
  LSCBeauty 17.11.15 21:10
 
36
0
Aizkustināja Skumjš stāsts, bet tas ir neizsakāmi jauki, ka Tu viņu piemini. Viņš noteikti tur augšā šo lasa, un ir priecīgs, ka kāds viņu piemin kaut ir pagājuši daudzi gadi!
wtfs avatars
Medaļa MaģistrantsMedaļa MaģistrsMedaļa Doktorants
  wtfs 17.11.15 13:34
 
29
0

skumjš stāsts... bet svarīgi saprast, ka tādas lietas notika un notiks, dzīve turpinās, taču atmiņas ir jāsaglabā. cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr kāds viņu atceras...

JMKL avatars
Medaļa ZubrilaMedaļa SviestmaizeMedaļa Jubilārs
  JMKL 17.11.15 13:52
 
28
1
Nu asariņa acu kaktā sariesās...

Normaals avatars
Medaļa SviestmaizeMedaļa BakalaursMedaļa Maģistrs
  Normaals 17.11.15 14:17
 
26
0

Skaists, bet tajā pašā laikā skumjš stāsts...bet paldies!

toxiclights avatars
Medaļa Spoks
  toxiclights 14.12.15 21:27
 
22
0
Ļoti skumjš stāsts, un vēl skumjāks jo tas ir neizsakāmi attiecināms uz manu dzīvi- pagaišgad Dievs paņēma manu 11gadīgo klasesbiedru... Briesmīgi ka labiem cilvēkiem ir tik slikti likteņi...
Chevskis avatars
Medaļa Dienas joksMedaļa SviestmaizeMedaļa Vampīru klana biedrs
  Chevskis 24.12.16 23:15
 
19
0

Mani pašu arī policists notrieca 8 gadu vecumā (2008. gada decembrī), nedēļu nogulēju bezsamaņā, ārsti deva mazas iespējas, bet par spīti visam dzīvoju skaisti, bez problēmām.

MyMonty avatars
Medaļa RecidīvistsMedaļa KallaMedaļa Recidīvists
  MyMonty 18.11.15 15:37
 
17
0

Tik skumji palika...

korvete avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas doma
  korvete 18.11.15 11:23
 
16
0

Sērīgs stāsts, taču jauki, ka atcerējies. Te ir ko atcerēties un ir par ko arī padomāt.

WhatDoesTheFoxSay avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Dienas joksMedaļa Dienas doma
  WhatDoesTheFoxSay 25.12.15 03:15
 
15
0
Skumji. Bet tā notiek un notiks, diemžēl..

Fosilija
Spoku fosilijas ikonaFosilija 24.12.16 17:41  
 
14
2
Es pat apraudājos. Žēl. Lai Kristapam ir labi debesīs ;(
Fosilija
Spoku fosilijas ikonaFosilija 25.12.16 01:15  
 
12
0
Stāsts no sirds. Patiešām!
asimus ra avatars
Medaļa ZubrilaMedaļa SviestmaizeMedaļa Žurnālists
  asimus ra 14.12.15 13:39
 
9
0
😔😔
Torators avatars
Medaļa UNISEXMedaļa NostradamsMedaļa Testu veidotājs
  Torators 12.02.16 07:36  
 
8
0
Nja ļoti skumjš stāsts. Pavisam nesen precīzi sakot pirms pusgada mans draugs arī paskrēja zem mašīnas manu acu priekšā.

Mad Hatter avatars
Medaļa Sertificēts spoksMedaļa Sponsora favorītsSpēja Partijas biedrs
  Mad Hatter 22.11.16 21:52
 
7
0

Man pat acīs asaras.

Elys avatars
Medaļa DeputātsMedaļa Ped(r)otrollisMedaļa SEO
  Elys 21.01.17 15:43  
 
5
0

Šis aizkustināja ne pa jokam.   

mazais muks avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa SpoksMedaļa Dienas doma
  mazais muks 21.01.17 17:32
 
3
0

JĀ , skumji Taču gandriz katram no mums ir lidzigs stasts , gan no skolas laikiem gan no dzives . Man nak atmiņa kad septitaja klase noslika klases bedrene , nelaimigi un muļķigi Un ari turpmakaja dzive ir nacies zaudet draugus

exkluzīvais avatars
Medaļa SociālistsMedaļa UberautorsMedaļa Sociālists
  exkluzīvais 20.02.17 20:30
 
2
0

Skumji...