Reizēm durvis uz pagātni vajag ne tikai aiztaisīt, bet arī aizmūrēt ar ķieģeļiem. Jebkuram no mums ir kāda sāpīga traumatiskā pieredze pagātnē. Kādam tā bija apcelšana skolā, kādam - vardarbība ģimenē vai kādam citam tuva cilvēka aiziešana mūžībā. Es zinu to sajūtu, kā ir justies ''kā no laivas izmestam''. Vienā brīdī tu nesaproti, kas tu esi, ko tu dari, kāpēc tu esi un kāds ir tavs mērķis. Es zinu to sajūtu, kā ir kādam kaut ko stāstīt, bet nevienam citam tāpat tas īsti nerūp. Tavas ausis sasniedz tikai frāze ''neļaujies, lai pagātne ņem virsroku''. Visi kaut ko saka, bet nekas īsti nepalīdz. To ir ļoti viegli teikt, bet otram cilvēkam ir grūti to izdarīt. Parasti, ja tu kādam lūdz padomu, pretī saņem kaudzi ar komplimentiem ''tu neesi tāds/a kā tu sevi uzskati un viss būs kārtībā''.
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā cilvēki ir kā dzīvnieki. Vienmēr būs kādi, kas tev uzbruks, aizrādīs, apsaukās, darīs pāri, pacels roku pret tevi. Nevienam īsti nerūpēs kā tu jūties, kas tevi nomāc. Izņemot pašiem tuvākajiem. Ja cilvēks no bērnības ir emocionāli traumēts, tad viņam ir grūti dzīvē tālāk saņemties un domas par pagātni uzmācās kā sūdumušas augu dienu. Pateicoties tam, nāk virsū pats ļaunākais, kas iznīcina attiecības, pazudina draugus un līdzcilvēkus - vadīšanās pēc impulsiem, nevis reālās situācijas, impulsivitāte, parādās dusmas un aizkaitinājums, nepamatotas aizdomas un paranoja, agresivitāte. Cilvēki nav Ironmeni, kas varēs to visu izturēt.
Turklāt, ja šādam cilvēkam izveidojās attiecības ar pretējo dzimumu, tad visticamāk tās beigsies tikpat ātri, cik sāksies, jo nepieciešama būs pastiprināta uzmanība, uzmanības deficīts. Šāds cilvēks gribēs, lai ar viņu auklējās, mīlinās, 24/7 iet visur saspiedušies kopā, respektīvi, ja kāds izrāda cieņu un mīlestību, tad tas ir nepieciešams pastiprināti. Un ja tā nav - parādās dusmas un aizkaitinājums.
Vai tā ir nenobrieduša cilvēka, bērnišķīga, vai vienkārši salauzta cilvēka attieksme un rīcība?
Es teiktu, ka viss kopā. Cilvēks, kurš bijis salauzts, nespēj attapties no visiem pāri drījumiem un beigās palicis nenobriedis un bērnišķīgs. Ar vārdu ''bērnišķigs'' nav jāsaprot, iziešanu ārā un braukāšanu pa slidkalniņiem un smilšu kūku cepšanu smilšu kastē. Tas vairāk jāsaprot ka cilvēks palicis impulsīvs, neloģiska spriešana un vadīšanās pēc izjūtām, nepastāvība.
Šo pārdomu darbu es rakstīju par vienu cilvēku, kamēr rakstīju, par viņu domāju. Par sevi.
Pēdējais brīdis kāpt ārā no pamperiem un sākt kaut ko filtrēt.
Ja kadu nomāc pagātne, tad visvērtīgāk ir pagātnes durvis aizmūrēt ar ķieģeļiem, nevis tikai aiztaisīt.
