Ticiet vai nē, man par to ir vienalga. Man vienkārši ir vajadzīga palīdzība ar šo.
Tātad lietas sākās šādi... Kad es biju maziņa mani mocīja visādi murgi, man likās kad mani kāds vēro,kad kāds vienmēr izseko( Protams tā daudziem dažreiz liekas ) , bet tas turpinas jau daudzus gadus, un tas kļūst stiprāks.
Vienu nakti( kad es vēl biju maziņa ) , es dzirdēju cilvēka balsi, tas smējās, tad aizvērās aizskari paši par sevīm( itkā ) es pastījos bet tie bija atvērti, es nesapratu kas notiek,es jutu kad kāds ir aiz manīm, es neskatījos uz to pusi, bet tomēr es pagriezos un redzēju ēnu līdzīgu cilvēkam. Tad tikai norīta es piecēlos, es nesapratu kas notiek. Tagad man liekas kad tā bija miega paralīze vai kā to sauca.
Šajā gadā viss tas sākās... Dēļ dusmām es salauzu roku, pēc tam par to nožēloju. Pats dīvainākais bija tas...es neraudāju, es smējos, es nesapratu kas ar mani notiek. Es tākā psihopāte sēdēju un smējos. Pēc tā laika kad man viss sadzija, man bija zīmējums kuru es vēl nepabeidzu, tur biju attēlota es, un zem manīm bija tas, kas pēc manām domām man sekoja...Es to zīmējumu pabeidzu. Es to parādīju psihaloģei, viņai tas patika ( es nezinu kāpēc jo tas patīešām bija briesmīgs, un daudzi var par to pārprast ) . Es redzēju to biežāk, sapņos tas parādijās reti, bet dzīvajā es to redzu tikai uz mirkli. Vienu dienu no rīta es nevarēju pakustēties, es nezinu kāpēc. Pēkšņi es dzirdēju kādu briesmīgu balsi man galvā skanot " Šis ķermenis vairs nepieder tev, tu drīz nojūgsies..." Mani tas pārbiedēja. Tas bija ļoti dīvaini. Kad biju aizbraukusi pie omītes uz privāt māju, es tur paliku pa nakti. Un tad kaut kur nakts vidū, es redzēju meitenīti, viņa bija balta ar zirgasti. Man likās kad tā bija mana māsīca es pacēlu galvu, un kad tā piegāja tuvāk, tā izsgaisa, es sajutu aukstumu visapkārt, mana sirds pukstēja kā nenormāla, jo tā bija pirmā reize kad es redzēju ko tādu. Pats interesantākais ir tas kad , tā māja ir pilnīgi jauna, tur neviens nav miris neviens nav dzīvojis.
Es katru dienu kļūstu agresīvāka. Es to nevaru kontrolēt. Es dažreiz dzirdu balsis, bet nesaprotu ko tās saka. Es vienmēr saku sev , kad es cīnīšos un nekļūšu traka. Bet pat vecomāte ar mammu teica kad man jāiet ārstēties pie psihaloga. Un es viņām par šo te visu nestāstu.
Vēlāk uzrakstīšu vēl. Bet pagaidām, uzrakstiet kas notiek ar mani. Vai tā ir tikai mana fantāzija?
