Pirmīt izlasīju kāda cilvēka rakstu par viņa pieredzi un izdomāju, ka varbūt ir laiks pastāstīt par savu. Drīzāk šo var nosaukt par manu dzīvesstāstu.
Sākšu laikam ar to, ka jau no dzimšanas dzīvoju laukos kopā ar māti un vecmammu. Naudas mums nebija daudz, bet nevarējām sūdzēties arī par to, ka tās trūktu. Māte un vecmamma strādāja mājās saimniecībā. Visu laiku es pavadīju mājās, pat negāju bērnudārzā. Agrā bērnībā es sapņoju par to kā būtu, ja es ietu bērnudārzā, bet tie bija tikai sapņi, jo māte nevarēja atļauties mani uz turieni vest. Tuvākais bērnudārzs bija 10 km attālumā, mums nebija mašīnas un arī autousi nebraukāja.
Kad man bija 5 gadi, māte iepazinās ar vienu vīrieti un drīz vien viņš sāka dzīvot ar mums kopā. Es par to priecājos, jo beidzot man bija tētis. Es ļoti ātri pieradu pie mātes drauga un kādu laiku viss bija mierīgi un jauki.
Pēc dažiem gadiem es sāku mācīties skolā. Arī skola nebija liela, kā jau laukos. Klasē mēs bijā tikai 6 cilvēki. Mācībās man gāja viegli. Man bija ļoti labas atzīmes un skolotājas mani slavēja. Vienīgais, kas man nācās grūti bija lasīšana. Vēl tagad es atceros, kā vakaros es mācīdamās lasīt raudāju, jo māte maani lamāja par to, ka es neko nedaru, tikai saku, ka nemāku. Bet ar laiku arī tas viss nokārtojās.
Klasē man bija draugi pārsvarā puiši. Tad man likās vieglāk saprasties ar puišiem nekā meitenēm ( arī tagad nekas daudz nav mainījies:D). Pa starpbrīžiem es skaidīju kopā ar zēniem un spēlēju spēles, kas viņiem patika. Ar meitenēm manas attiecības bija diezgan neitrālas. Kādā 2 klasē es sapratu, ka man patīk vien no klases zēniem. Visvairāk laika es pavadīju ar viņu. Mēs kopā sēdējām stundās un kopā gājām uz mājām. Skolā drīz vien par to daudzi smējās, ka mēs esam smuks pārītis.
Pēc kāda laiciņa notika viena lieta, kas mani nedaudz mainīja. Nomira mana vecmamma. Viņa man bija ļoti dārga. Kādā vakarā viņai palika slikti un viņu aizveda uz slimnīcu. Es pa to laiku gulēju. Tikai nesen es uzzināju, ka viņa bija lūgusi no manis atvadīties, bet māte pateikusi, ka gan jau kad viņa būs atpakaļ mājās varēs ar mani parunāties. Bet tādas izdevības viņai vairs nebija. Man pat neizdevās viņai pateikt cik daudz viņa man nozīmēja. Bērnībā lielāko daļu laika es pavadīju tieši ar viņu. Vēl aizvien atceros rītu kad mātei zvanīja. Es jau jutu, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu. Kad es izdizrdēju, ka māte blakus istabā raud sapratu kas ir noticis. Māte bija izplūdusi asarās un nezināja kā man to pateikt, bet es tikai pateicu, ka zinu un apskāvu viņu. Es centos neizrādīt savas sāpes, jo zināju, ka viņai jau tā ir grūti. Jau no tā brīža es sapratu, ka man nāksies turēt pie sevis savas asaras, ja es nevēlos, lai viņai būtu vēl sliktāk. Arī vecmammas bērēs es mēgināju būt stipra un neraudāt. Bet ar laiku kļuva vieglāk.
Pēc tam kāds gads bija mierīgs, bet tad sākās problēmas skolā, jo manas attiecības ar zēniem vairs nebija tik labas. Nezinu kāpēc, bet es kļuvu aizvien kautrīgāka un kautrīgāka, un savā ziņā norobežojos no visiem.
Situāciju grūtāku padarīja tas, ka māte bija stāvoklī. Viņas draugs man bija teicis, lai es tagad viņai nekādas savas problēmas nestāstu, jo savādāk viņa var zaudēt bērnu un tad tikai es būšu vainīga, un viņa man nekad nepiedos. Tāpēc es nevienam nestāstīju to, kas man tagd notika.
Tas bija tieši tas laiks, kad man daudz kas mainījās. Es mainījos, attiecības klasē mainījās un visas lietas, kas man bija tik pierastas sāka zust. Kad man bija 10 piedzima mans brālis. Kā jau tas parasti notiek visa uzmanīja uzreiz pienācās viņam. Tad man daudz laika nācās pavadīt ar viņu, viņu pieskatot, tāpēc uz daudziem pasākumiem es nevarēju iet.
Kad man bija 12 gadi, es biju vcienīgā no klases meitenēm, kura jau nēsāja krūšturi un kurai jau bija mēnešreizes. Un man nebija neviena ar ko par to visu izrunāties. Tās man likās leilas pārmaiņas un es tajā laikā biju viena.
Tad sākās arī sāpīgākais posms manā dzīvē. Klasē par mani sākās dažādas baumas. Par tām runāja ne tikai klasē, bet arī skolā. Skolotāji par to zināja, bet neviens neko neteica. Bet tas nebija pats trakākais. Trakākais notika man mājās. Mēte draugs sāka man uzmākties. Viņš man draudēja, ka izvaros mani, ja es nedarīšu to ko viņš prasīs. Viņš man uzmācās katru dienu un teica, ja es pastāstīšu kaut ko mātei, tad viņš mani nogalinās.
Ar laiku skolā kļuva daudzreiz trakāk. Ar mani neviens vairs nerunāja, mani apmētāja ar akmeņiem. Klasesbiedri sprieda ka mani varētu sazāļot un piekaut. Daudzkārt es izlikos, ka nedzirdu ko viņi runā savā starpā, bet es dzirdēju katru vārdu. Man sūtīja draudus, man zvanīja un teica, lai skolā vairs nerādos. Es sāku bastot skolu. Veselas dienas es pavadīju kaut kur sēžot un zīmējot vai vienkārši domājot un sapņojot par to, ka kaut kad tas viss beigsies.
Arī situācija mājās nemainījās. Bija grūti skatīties acīs mātei zinot, cik daudz viņa nezina. Mātes draugs mani visu laiku lamāja par visu, ko es izdarīju nepareizi un it īpaši, ja kaut ko neļāvu viņa dēlam.
Tā gāja gadi un beidzot viss mainījās. Es pabeidzu to skolu un devos uz vidusskolu pilsētā. Te viss ir savādāk, man ir pati foršākā klase.
Diemžēl situācija mājās nav daudz mainījusies. Tikai nesen es sadūšojos izstāstīt visu mātei, bet viņa man diemžēl netic. Nezinu ko viņa par mani tagad domā, bet es vismaz viņai pastāstīju.
Tāds nu ir mans stāsts. Kāda ir tā morāle? Es vēl pati nezinu, bet saprotu to, ka tas man ir ļoti daudz iemācijis un devis. Mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk un arī es vairs nebūšu tāda pat kā biju kaut kad. Man nācās ātri pieaugt un tas laikam ir lielākais mans zaudējums.
Visus šos gadus bija savāda sajūta, ka nevienam nevar uzticēties, bet vismaz tagad ir savādāk. Tagad esmu atradusi dažus uzticamus cilvēkus un ar dažiem man pietiek, neko vairāk es neprasu.
Es nesūdzos par savu dzīvi, ir tādi dzīvesstāsti, kuri ir daudzkārt grūtāki un daudz bēdīgāki par manu. Es priecājos par to, kas man ir un iesaku arī citiem darīt tāpat.
