Sākšu ar to, ka nerakstu šo rakstu dēļ plusiem,vienkārši gribēju padalīties tā teikt savā pieredzē par pirmajām attiecībām.Manas pirmās attiecības bija, kad man bija 16 vai 17,vismaz es tās uzskatu par pirmajām,bet tas tā,vecumam patiesībā šajā stāstā nebūs nekādas nozīmes.
Viss sākās ar to,ka ieraudzīju meiteni kādā disenītē tad, kad man bija padsmit, tādas disenītes manā galā notika katru nedēļu – sestdienās. Viņa bija skaista pēc izskata,to vien darīju kā visu diseni skatījos uz viņu un viņas meiteņu kompāniju, domāju pieiet viņai klāt vai tomēr nē.Jāpiebilst,ka tajā laikā biju kautrīgs un mazāk pārliecināts par sevi, tādēļ tāda svārstīšanās,kā jau tas tīņu vecumā ir,iekšēji domāju patiksi vai nē,piekritīs vai atraidīs utt. Beigu beigās tā arī nepiegāju,nezinu, kas mani atturēja, laikam tas, ka biju nepārliecināts, vienīgais labums bija, ka vienu meiteni no viņas kompānijas es pazinu, tad nu caur viņu tiku pie viņas telefona numura, un pozitīvām atsauksmēm no savas paziņas J Viss bija labi, numurs bija,bet dūšas nebija pat uzrakstīt, liekas sviests,bet tā nu tas bija.
Tad nu sadūšojos uzrakstīt viņai pirmo sms,mēģināju ilgi-laikam kādas 50 reizes rakstīju un dzēsu ārā, jo man vajadzēja, lai viņa redz, ka tas nav tikai tukšais standarts - kā tev iet un tamlīdzīgi… Tad nu beigās aizsūtīju viņai apmēram tādu ziņu-„Čau! Zinu,ka tu mani nepazīsti ,bet vēlētos ar Tevi iepazīties, redzēju Tevi disenē, bet neuzdrošinājos iet klāt, jo tu tur atpūties ar draudzenēm.” Un tā sākās gaidīšana būs atbilde vai nē, nogaidīju kādas 4 stundas, un domāju- nu piz*ets neatbildēs, bet tomēr viņa atbildēja, jo izrādījās, ka bija aizmirsusi telefonu mājās, sarakstījāmies gandrīz visu nakti, sarunājām tikties nākamajā dienā.
Bija klāt nākamā diena, sarunājām tikties pie viena maza veikaliņa un atkal sākās uztraukums, ja nu viņa neatnāk, un vienkārši izjokos mani.? Ierados minūtes 20 ātrāk, un tad jau sākās tāds nopietns stresiņš, it kā randiņš, bet es tukšām rokām, nu ko ieslēdzu ātro domāšanu iegāju veikalā nopirku čupačupus ar domu, ja nu mums galīgi neveicas ar sarunām vismaz čupīši glābs situāciju 
Izgājis no veikala, viņa jau bija ieradusies, tad neveikli sasveicinājāmies, izlēmām pastaigāties gar Daugavmalu. Protams, abiem pirmais tāds kā randiņš, it kā sarunas neveidojās raiti, bija klusuma brīži, ļoti daudz klusuma brīžu, bet nu neko, tomēr viss bija labi-viņa mani neapēda J Turpmākajā laikā mums tādas tikšanās pēc skolas bija gandrīz katru dienu, kā arī sarunas jau plūda raiti, līdz nākamajā disenē jau biju tik drošs, ka atļāvos viņu noskūpstīt. Pēc disenes izlēmām, ka es viņu pavadīšu uz mājām, protams, laiku cikos viņai jāierodas bija noteicis tēvs- 6 no rīta. Nekas, mums bija zināms īsākais ceļš līdz viņas mājai, līdz ar to mums nebija jāvelkas pusotra stunda, bet gan 40 minūtes, un tā nu mēs katrreiz rīkojāmies- saīsinājām ceļu, lai pašiem paliktu ilgāk laika mīlināties…
Mūsu attiecības ilga 4-5 gadi, bijām apmierināti ar visu, un uzskatu, ka priekš tā laika- pat laimīgi, bet viss, ko es ar šo gribēju pateikt, tie kuri kautrējas kā es agrāk- nekautrējieties, varbūt tomēr viss izvēršas labi, un tā vienīgā, kurai Jūs nevarat pieiet klāt var izrādīties tā īstā. Galvenais nekad nepadoties un pārvarēt sevi .
Paldies, ka izlasīji 
