›

Mana dienasgrāmata- 15.septembris 0

15 0

Atceros, ka pamodos (varbūt). Nekas daudz nebija mainījies- modinātājs atkal ilgāk zvanīja, tāpēc ka ilgāk līdz tam gāju. Pēc tam sekoja kas īpaši īpašs. Kad aizgāju uz virtuvi un tiku līdz sviestmaižu taisīšanai, izbeidzās siers(Siers, kuru biju pieradis lietot. Protams ir daudz citu, bet tad bija bail tos izmantot). Brīdi domāju un nonācu pie secinājuma, ka jātaisa medusmaize (iesaku arī jums kādreiz pamēģināt). Uzskatu, ka tas ļoti palīdzēja, jo pēc tam skolā īpaši nejutu izsalkumu.

Tad bija jādodas uz autobusu. Līdz tam nonācu, bet kaimiņu nesatiku- tātad viņam tomēr varēja būt pamatots iemesls, kāpēc daždienas viņš brauc ar to pašu autobusu ar kuru braucu es.
Rīts bija daudz maz sauss. Rīts arī bija sauss, kad nācās soļot uz koledžu, bet diena nebija visu laiku sausa(kas savukārt dažiem cilvēkiem patīk...) !

Koledžā pirmais pāris bija matemātika. Lai gan neko daudz neatceros, bet vajadzēja būt jautri.
Tālāk sekoja angļu valoda, kurai biju gatavojies (Tai biju gatavojies pa posmiem. t.i. pa drusciņai dažas dienas mācījos fragmentus no vajadzīgā un pēdējā dienā mācījos visu vajadzīgo). Agrāk reti kam biju gatavojies, bet jauna vide prasa jaunu attieksmi, kuru esmu gatavs dot!
Šajā pārī vajadzēja stāstīt tekstu, kas tika mums iedots pagājušajā ceturtdienā. Teksta nosaukums bija "The English language". Teksts bija interesants, bet salīdzinājumā ar informātiku arī paspēju visu sagatavot (veids, kā mācījos šo tekstu bija diezgan primitīvs, bet noderīgs. Katrai rindkopai piešķīru atslēgas vārdus, un kad mācījos, tad vajadzēja paskatīties par ko stāstu un varēju atstāstīt šo interesanto informāciju, ko biju apguvis.). Pat jums varu pastāstīt, ka "lingua franca" no latīņu valodas tulkojot nozīmē saskarsmes līdzeklis!
[KĀ KOMPENSĀCIJA TAM, KA ŠIS RAKSTS PARĀDĪJĀS VĒLĀK, PIEVIENOŠU BILDI, KURĀ IR ATTĒLOTS ANGĻU VALODAS TEKSTS]
Tad pienāca stāstīšanas daļa, kas bija visinteresantākā; Mani izsauca. Piecēlos. Sāku stāstīt. Stāstīju ilgi un dikti. Stāstīju izmantojot savus vārdus un informāciju, ko atceros (Kā jau tas parasti gadās, uztraukumā biju aizmirsis daļu teksta, bet manevrējot ar komentāriem un piezīmēm izvedu sevi uz "līdzena ceļa"). Kopsummā teikšu, ka pasniedzējai patika, kā es stāstīju. Viņa pat izteica piezīmi vecākiem, ka viņiem jāsaka paldies par labo atmiņu...
Pienāca laiks pirms trešā pāra. Šajā brīdī jau biju sapratis, ka uz šodienu bija jāiemācās Raiņa dzejolis un to neesmu izdarījis. Tas padarīja mani nervozu un nervozs visu laiku staigāju apkārt. Centos ar telefona palīdzību atrast kādu dzejoli, bet dīvainā kārtā nekas nesanāca. Šī pāra laikā mums bija pirmais darbs uz atzīmi lietišķajā saskarsmē. Mums vajadzēja uz lapas izlikt kādu strīdu, ko biju piedzīvojis ģimenē. Ilgi domāju... Ikdienā tik ļoti un globāli (vismaz tā vēlētos domā) mēs nestrīdamies. Tad atceros jaunāko strīdu, kas bija par vertikālēm un horizontiem: man bija uzskats, ka pēc noklusējuma visas vertikālās un horizontālās līnijas ir vienā plaknē uz zemes (horizontālās- no labās puses uz kreiso, vertikālās- no apakša uz augša), bet tēvs uzskatīja globāli(horizontālās iet tā pat kā horizonts, bet vertikālās ir visas tās, kuras iet no viena sāna uz otru sānu). Tas pats stāsts ir arī par asinīm, jo tikai es varētu strīdēties par to, uz kuru pusi vēnās plūst asinis. Īsāk sakot, ja strīdos, tad par kaut ko, kur agrāk neviens nav strīdējies.
Tā pienāca nelaimīgais pāris, kurā vajadzēja skaitīt dzejoli, bet kā jau jums teicu, dzejoļa man nebija. Uz skolotājas jautājumu, kāds ir attaisnojums, atbildēju ar vārdiem:" Mana nolaidība, neatvēru burtnīcu un neapskatījos, kas bija uzdots."
Un tā pavadīju drūmi sēžot atlikušo nodarbību. Protams, ļāva stāstīt citas stundas laikā, par ko arī pateicos!

Vēl spilgti atceros, ka pienāca moments, kad pie izejas durvīm konstatēju, ka esmu brīvs 10 minūtes agrāk un varu uzspēt uz autobusu, kurš 15:10 izbrauc no Rīgas. Tad sāku skriet. Skrēju
500m. Skrēju vēl 100m un biju sasniedzis pakāpienus, kas veda uz tilta. Pa tiltu mierīgi gāju- atvilku elpu 100m. Nokāpis no tilta turpināju skriet un skrēju 350m. Tā es nokļuvu līdz pieturai un ieraudzīju, ka pulkstenis rāda, ka ir 10 minūtes pāri trijiem. Sajutos, kā sprinteris.

Bet vēl nekas nebija beidzies. Pirms paspēju nokļūt mājās, tēvs paziņoja, ka pulksten sešos brauksim uz Rīgu svinēt mātes dzimšanas dienu(mātei uzdāvinājām mazu kaktusu ar dzeltenu ziedu). Sākumā biju priecīgs, bet mājās nonācis sapratu, ka pa šo laiku jāpaspēj paveikt rasējums priekš nodarbības. Rasējums, protams, bija vienkāršs- vajadzēja uzvilkt rāmīti un rakstlaukumu(tikai ! Nevajadzēja aizpildīt, ko es izdarīju), bet zinu, ka man iet čābīgi ar līniju vilkšanu un mērīšanu (vienmēr visu vajag dabūt līdz milimetra simtdaļai, ko izdarīt nevaru). Tā arī čāpoju kādu stundu un uzvilku tikai rāmīti, tad pēc tam, kad atgriezos mājās pavadīju vēl kādas 3 stundas izveidojot rakstlaukumu, kuru nebiju izveidojis pareizi- man nebija biezo līniju...