Ja šo likteļstāstu būtu rakstījusi pirms divdesmit pieciem gadiem, tas būtu bijis daudz savādāks.
Daudzi pagātnes notikumi man šodienas skatījumā izskatās savādāki un liek par daudz ko aizdomāties. Mani ļoti pārsteidza Anniņas latviešu valodas labās zināšanas. Viņa kopš 4 gadu vecuma bija dzīvojusi tikai ārpus Latvijas, nebija nevienu dienu gājusi latviešu skolā, bet runāja pareizākā latviešu valodā par mani. Es faktiki biju dzīvojusi tikai Latvijā un mācījos tikai latviešu skolās. Jau pašā ciemošanās sākumā viņa man teica, ka daudzus manis teiktos vārdus viņa nesaprotot. Tad sapratu, ka manā valodā ir nemanāmi saviesušies žargona vārdi no krievu valodas. Es runāju tā, kā runāja vairums manas paaudzes cilvēku padomju Latvijā.
Kad lasu vairumu spoku rakstus, kas nevien ar krievu žargonu piesātināti, bet nu jau vēl ar angļu pusvārdiem pārpildīti, rodas neizpratne par savas valodas necienīšanu, nekopšanu laikā, kad neviens to vairs netraucē.
Pēc emocionālā ievada turpinu stāstījumu par viesošanos. Notikumi ris gan kā plānoti, gan neplānoti. Ikdienas pienākumi ir sadalīti - man nekādus pienākumus neplānojot Man darba dienās ir brīvs režīms. Par ēdienu gādā un arī gatavo pārmaiņus vienu nedēļu Līzelote, otru Anniņa. Brīvdienās mājās pusdienas pēc viņu tradīcijas neēdam, bet ejam uz kādu krodziņu vai restorānu. Brīvdienās braucam gan uz Oldenburgu, Brēmeni, gan uz Hamburgas pusi.
Suns ir visur līdz. Viņu ielaiž visos restorānos un apkalpo pirmo - atnes bļodiņu ar ūdeni. Suns ir labi audzināts, nekad ēdienreizēs nediedelējas, bet pacietīgi guļ saimniecei pie kājas zem galda. Vienīgi lielveikalos tam ieeja aizliegta, bet netālu no ieejas durvīm ir āķīši suņu piesaitēšanai. Esmu jau apradusi, ka lielākajos veikalos un iestādēs durvis virinās automātiski. Rīgā tādu brīnumu vēl nebiju piedzīvojusi.
Šajos gados Vācijā bija sācies arī lielveikalu bums - līdzīgi veikali kā mūsu Rimi un Maximas šodien ar kases automātiem un pīkstošo pirkumu skenēšanu. Līdz ar lielveikalu ienākšanu, automātiski izmainījās vāciešu sadzīve. Līdz šim uzskatīju vācietes par ļoti kārtīgām un gādīgām mājsaimniecēm, kas visu audzē savos piemājas dārzos, konservē un sagatavo ziemas krājumus.
Arī mums te pie mājām paliels zemes gabals, bet nevienas dobītes, pat ne dillītes un lociņi neaug, katrs sīkums jāpērk lielveikalā. Sākumā domāju, ka manējās tādas paslinkas saimnieces. Sāku izjautāt. Anniņa man apgalvo, ka visā ielā neatradīšu dārzā vairs nevienu sīpolu dobi. No ielas tas nav redzams un nākošajās dienās Anniņa man paver vairāku kaimiņu neaizslēgtos vārtus, lai es par to pārliecinos.
Man šī svešo vārtu virināšana šķiet pavisam nepiedienīga, bet man apgalvo , ka visi esot labi pazīstami un tas neesot nekas īpašs.
Lielveikalā produktu klāsts ļoti liels, acis žilbina krāsainie iesaiņojumi un reklāmas. Ļoti daudz pusabrikātu. Liela zivju bagātība - tās jau iztīrītas, ar garšvielām, follijā gatavas cepšanai vai vārīšanai. Klāt arī norādes kādā temperatūrā un cik ilgi gatavojamas. Svaigā naturālā liellopa gaļa salīdzinoši padārga un vitrīnās uzkrītoši sarkani izgaismota.
Svešzemju augļu bagātība neaprakstāma. Ja līdz šim no svešzemju augļiem pazinu tikai citronus, apelsīnus, vīnogas un mazliet banānus, tagad te daudzko paguvu nogaršot pirmo reizi. Augļus, riekstus tirgoja arī uz ielām.
Tik neparasti, ka vari bez drūzmas pat visu aptaustīt un izvēlēties.
Tādā vaļīgā dzīvē jau pagāja otrā nedēla un domāju, ka laiks būtu pasūtīt biļeti atpakaļceļam. Man bija līdzi no Rīgas dokuments par apmaksātu braucienu vilcienā Hanovere- Maskava, bet biļete uz vēlamo dienu jāpasūta. Aizejam ar Anniņu uz vietējo dzelzceļa kasi, sniedzam manu dokumentu un gribam pasūtīt biļeti. Kasieris atvainojas, liek mums uzgaidīt, jo viņam tas jākārto ar Hanoveri. Uzzinu, ka biļešu uz man vajadzīgo un tuvāko datumu nav. Varu pasūtīt biļeti tikai uz divas nedēļas vēlāku datumu. Pasūtu biļeti un rīt zvanīšu uz Hamburgu, lai paziņotu, ka nevarēšu laikā atgriezties.
